Vienu dienu gadījās piedzīvot tādu mērenu šoku – nodomāju, ka visa nedēļas nogales skraidīšana ar fotoaparātu rokās būs bijusi kaķim zem astes. Un nav jau runa par personīgiem foto, kuriem, pat ja zuduši, galvenokārt vien sentimentāla vērtība. Tie bija darbam, avīzei nepieciešami foto. Šo sajūtu piestartēja viens pavisam īss elektrības pārrāvums, kas gan bija gana efektīvs, lai no strāvas atslēgtu lietotājus ne tikai Tukumā, bet arī apkārtējos pagastos. Beigās jau viss beidzās necerēti labi un fotogrāfijas nekādā tur virtuālā starptelpā neiesprūda, taču notikušais lika aizdomāties (un ne pirmo reizi) par to, cik ikdienā esam saistīti un atkarīgi no dažādām tehnoloģijām.

Elektrība pazust un tā, ka uz ļoti ilgu laiku, var ne tikai…citplanētiešu iebrukuma gadījumā. Daudz ticamākas, protams, ir dažādas dabas stihijas, pēdējos divos gados, diemžēl, arī karš. Un, ko tur daudz liegties, tikai ielaižot prāta tumšākajos nostūros šādu iespējamību, uzreiz daudz pilnīgāk sāc apjaust savu, teiksim tā, nevarību. Ko darītu bez elektrības? Nu, vels` viņ` zin`! Vasarā vēl ir dažādas iespējas, bet ziemā ko, kad pat apkure tiešā veidā sasaistīta ar elektrību?! Arī par savām personīgajām spējām bez citu palīdzības iekurt kaut vai pieklājīgu ugunskuru neesmu nemaz tik pārliecināta – prakses, šķiet, pārlieku maz.

Bet pat neuzburot tās pašas dramatiskākās situācijas un iespējamības – arī visādi citādi nevar ignorēt to, ka tehnoloģiju attīstība ar vienu roku dod, bet ar otru kaut ko arī atņem. Nu, piemēram, pamanāmi atrofējas atmiņas kapacitāte, jo nav taču vairs vajadzības atcerēties, piemēram, neskaitāmus telefonu numurus un pat paroles īsti vairs ne. Draugu, radu, paziņu dzimšanas dienas datumus priekšā saka sociālie tīkli, bet dažādus faktus daudz smukāk “atceras” meklēšanas programmas. Savukārt mākslīgā intelekta darbināti rīki to vispār paceļ jaunā kategorijā, jo, ja vien gana labi tos apgūst, nav vairs jāpiepūlas informācijas apgūšanā, datu analīzē, nav pašam jāsacer internetam piemērotas ziņas un pat jāsastāda sava ceļojuma dienas plāns! Tam visam ir risinājums, un rīks to izdarīs ātrāk, iespējams, pat savā ziņā kvalitatīvāk nekā tu to vispār spēj.

Nē, mani nebiedē apokaliptiski redzējumi par to, ka beigu galā pasauli pārņems ļaunīga datorprogramma. Tāpat neesmu no tiem, kas birdina gaužu asariņu par naivi vienkāršo dzīvi 19. gadsimtā. Šajā ziņā noteikti esmu apmierināta ar visām modernās dzīves ērtībām un uz dzīvi nošķirtā meža nostūrī mani īsti nevelk. Taču…nu, jā, reiz pa reizei liek aizdomāties, vai daudzās jomās nepaliekam, teiksim tā, pārlieku tizli. Un, ja ne citādi, tad pašam un arī bērniem jāiemāca, kā vismaz to ugunskuru iekurināt …