Reizēm pus pa jokam esam sprieduši, ka laukos dzīve gan ir ekskluzīva! Jā, varbūt mazliet vientulīgi un, iespējams, apgrūtināta nokļūšana no punkta A līdz punktam B, toties gaiss ir svaigs, patīkami plašumi un… citi netraucē.

Lai nu kas, bet sūdzības – par bērniem, kas uzvedas ne tā kā "labiem bērniem pieklājas"; par suņiem, kas, vai man dieniņ, rej skaļāk nekā citi sugas brāļi; skaļu mūziku, kas diendusu traucē; pat par putekļiem, ko saceļ velosipēdists sētsvidū – no lauku cilvēka mutes nekad nav dzirdētas. Jāprecizē, ka runa jau nav par kaut kādiem pārkāpumiem, kas ar likuma pantu sodāmi, piemēram, par huligānisma, suņu košanas gadījumiem vai cilvēku baurošanu pilnā rīklē un kunga prātā nakts melnumā. Vairāk gribētos uzsvērt tos gadījumus, kad visas problēmas sakne ir drīzāk savstarpējas iecietības, sapratnes, iejūtības totālā trūkumā! Jājautā, vai tiešām esam gatavi ziedot savas tik vērtīgās nervu šūnas sīkumu dēļ? Vai bērni, kas tikai (!) rotaļājas, suņi, kas, kā dabā iekārtots – reizēm mēdz riet, kaimiņi, kas uzvedas mazliet savādāk, nekā to pieprasa kaut kādas iedomātas pieklājības normas, un jau minētie putekļi, kas sausās vasarās staigā, kur tiem tīk, tiešām ir tik liela satraukuma vērti!? Un – kas būtiski – vai aizkaitinājumam (kas reizēm piemetas katram) vienmēr jālaužas lamu un rakstisku sūdzību izskatā? Aizliegts jau, protams, nav! Taču, vai visiem nebūtu priecīgāks prāts, ja reizēm, pirms sākt kaimiņus, valsti un galu galā – visu pasauli lamāt, cilvēks vispirms aizskaitītu līdz desmit un padomātu? Padomātu un atcerētos, kā reiz bērnībā pats, bumbu spēlējot, izdauzīja kaimiņam logu; cik ļoti, ļoti (pat ja vecāki neļāva) gribējās lielu, mīļu suni; cik maz satrauca tādi sīkumi, kā bedraini un putekļaini ceļi, kur nu vēl politika! Un vai tad nebijām – kaut par gramu, bet tomēr – laimīgāki?
Bet var jau būt – pienāks brīdis, kad arī mana kompānija novecos un dažs labs nervu šūnas nebūs mācējis sataupīt – viss kaitinās. Bet man jau ir plāns – ekskluzīvās vecumdienas pavadīt kaut kur mežā, ar 13 kaķiem, mierā un klusumā…