Saka jau, ka īstenā demokrātija ir tā, kur teju visi pēc vēlēšanām ir mazliet apmierināti, bet vienlaikus – arī vīlušies. Vai tā ir bijis arī šoreiz? Gan jau tas atkarīgs, no kuras perspektīvas uz to noraugāmies un…ar kādu mērķi. 

Vaļsirdīgi atzīstos, ka vēl dienu pirms 15. Saeimas vēlēšanām viss – diskusijas, reklāmas, politiskā plēšanās sociālajos tīkls – bija apnicis tik ļoti, ka varbūt (tikai varbūt) varētu tās, tēlaini izsakoties, arī nogulēt. Bet biju tomēr gana apzinīga, un tas taču ir katra pilsoņa pienākums – aizgāju savu balsi noglabāt jau laikus, kas, kā vēlāk izrādījās, balsu skaitīšanas procesā bija pat tāda kā aizķeršanās. Lai vai kā, balsoju es pēc principa – par principiem vai vismaz par tiem cilvēkiem, politiķiem, kas man būtiskās jomās nav iemanījušies apmest ādiņas pat vairākkārt, ar ko diemžēl pieredzes bagātākie un dažādās kombinācijās un valdībās apbružātie var palepoties reti vai pat nekad. Savukārt par ”smukiem” vai, manuprāt, “radikāliem“ kandidātiem balsis, protams, neatdevu, un, var teikt, ka šoreiz biju mazliet tā kā zaudētāju pusē. Bet – neko nenožēloju! Balsotu tieši tāpat arī tad, ja šo procesu kaut kādu iemeslu dēļ nāktos pēkšņi atkārtot. 

Visādi citādi – iznākums jebkurā gadījumā ir labāks, nekā liecināja dramatiskākie scenāriji. Ir ļoti labs starts jeb materiāls valdībai, kurā var bez bēdu iztikt bez atklāti prokremliskiem spēkiem. Atliek cerēt un turēt visus četrus īkšķus, lai politiskās ”apvienošanās“ kaut kādā brīdī neizrādās galvenais klupšanas akmens un katrs savu personīgo politisko ambīciju dēļ nesāk vilkt deķīti uz savu pusi. Ir jau tomēr tas pieredzēts – gan Zatlera Reformu partija, gan arī emigrējošo latviešu vidū savulaik tik populārais «KPV LV» ņēma un kādā brīdī vienkārši sadalījās reizinātājos, biedri izklīda kur nu kurais, jo, ja varbūt ne gluži nauda, tad vara gan ir pat ļoti vilinoša un acīmredzami atkarību raisoša. Man personīgi nav saprotams, kāpēc politikas reāllaikā atpakaļ rāpjas bijušais prezidents Raimonds Vējonis vai kāds cits viņam līdzīgais… 

Bet, lai nu būtu. Patiesi rūgto vēlēšanu pēcgaršu gan izraisa kas cits – vēsturiski zemākā vēlētāju aktivitāte, kurai skaidrojumu atrast pat mazliet grūti. Optimistiskākais variants būtu, ka, lūk, Latvijā ir viss tik labi, ka pilsoņi nevēlas lieki iespringt, lai kaut ko mēģinātu mainīt vai uzlabot, par ko parasti tas viss – vēlēšanas – arī ir! 

Tomēr šķiet, ka tik koši un skaidri  tas nav, un mums jārēķinās ar krietni lielu sabiedrības daļu, kas dzīvo tur – kaut kur aiz tapetēm (tas no senas anekdotes par studentiem-distrofiķiem, kas spēlē paslēpes) – un sabiedrībai, valstij kāda iemesla dēļ piederīgi tomēr nejūtas. Vai tā ir pašu izvēle, vai tomēr izprovocēta reakcija, aktīvi visos kanālos tiražējot to, cik “viss ir slikti”, un ka ir “mēs“ un “viņi” jeb “valsts” un “apbižotais cilvēciņš“? 

Svarīgs jautājums, protams. Tomēr vēl svarīgāk – ko darīt un kā būt ar šo inerto un līdz ar to – itin neprognozējamo sabiedrības daļu...