Uz «Rīgas satiksmes» korupcijas skandālu fona, kas, šķiet, turpina krauties kaudzītē un būs neizsmeļama tematu krātuvīte žurnālistiem vēl vairāku nedēļu, ja ne pat gadu garumā, vietējā mēroga atkritumu skandāliņš, protams, nobāl savā necilībā. Kas ir nepilni deviņi miljoni, ko bijis plānots ieguldīt «AAS Piejūra» attīstības plānos, pret tiem 100 miljoniem, ko ik gadu iepludina Rīgas sabiedriskā transporta sistēmā un kas tikpat pludeni kaut kur nezināmā virzienā, nanotehnoloģiju vai iztapīgu darbinieku rociņām nesti, aizplūst tālāk?

Tomēr ir velkamas arī dažas paralēles starp abiem šiem it kā nesaistītiem notikumiem pavisam dažādajās pašvaldībās.

Pirmkārt, kaut kā vienam, tā otram uzņēmumam, kā stāsta, draudot maksātnespēja, pašvaldībā par to neviens un neko iepriekš nav nojautis… Un tas nekas, ka melns uz balta un tā trīs reizes ir lasāms gluži citādi – i zināja, i neko neiebilda, kad tika brīdināti. Vēl vairāk – spirinājās pretī un solīja visu rūpīgi pieskatīt. Apgalvoja, ka viss esot viens liels pārsteigums, lai neteiktu, ka vienkārši šoks! Un tad, cik nu var, mēģina katrs pēc iespējas ātrāk kratīt nost visu to smago, nepatīkamo atbildības nastu, kas – reku šeku, kā no gaisa – nokritis mūsu priekšā. Cits uz ātru roku nospraužot kursu Eiropas parlamenta virzienā, bet vietējā mērogā meklē, kas varētu (varētu, taču?) būt vainīgs. Kādu, kas kaut kur, kaut ko bija tā noslēpis, ka atbildīgajiem pat sapņos nerādījās.

Otrkārt, kas vēl ļoti uzskatāmi, – neskatoties uz žurnālistu priekšlaikus izteiktajiem un, kā liecina šī brīža fakti, arī pamatotajiem brīdinājumiem par viena vai otra lēmuma iespējamiem riskiem, atbildīgās amatpersona personas labākajā gadījumā vienkārši nereaģē, bet parasti tomēr mēģina norādīt uz teju vai “personīgu žurnālistu ieinteresētību”.

Treškārt, un no iepriekš minētā izrietoši – lai kā arī mēģinātu iegalvot, ka nekā labāka šajā pasaulē nav izgudrots, kā pakalpojumi, ko nodrošina pašvaldība (jo privātuzņēmējs taču ir teju vai ļaunuma izdzimums), visbiežāk tomēr skaitļi liecina  pretējo. Iemesli mēdz būt dažādi, kāpēc tādiem pašvaldību kūrētiem un uzturētiem uzņēmumiem tomēr finansiāli iet pavisam grūši – sākot no politiski ērtiem, bet nesaimnieciskiem lēmumiem (brīvbiļetes, neatbilstoši pakalpojumu tarifi u.tml.), beidzot ar pavisam klaji koruptīvām darbībām, kas līdz šim piedzīvotajā tiesu praksē, ja atmiņa neviļ, gan līdz reālam sodam pavisam konkrētām personām nonāk pavisam reti, ja nonāk vispār…

Kas pie tā vainīgs, ka šīs shēmas atkal un atkal atkārtojas? Grūti spriest, bet kāds cilvēks man reiz minēja, ka valstī nekas neuzlabosies, līdz mūžībā nebūs devies pēdējais padomju laikus piedzīvojušais pilsonis. Vēl pārāk dzīvelīgs esot ieradums piešmaukt valsti un pašvaldību, iedzīvoties uz visas sabiedrība (jo visi, tas taču nav neviens konkrēts viens!) rēķina – tas daudziem ir, ja ne gluži pienākums, tad arī ne pārāk nosodāms pasākums. Bet, ja kāds prasa atbildību, tie, kam tiešām vajadzētu tādiem būt atbild: ”A mēs – ņe bum, bum…”