Pirms pāris dienām Tukumā tā kā mūsu laikraksta iniciētā konferencē reģionālo mediju pārstāvji vairāk nekā trīs stundas pērās par to, kā pirms vēlēšanām netecēt politiķu pavadā, bet objektīvi izgaismot, kas ir kas. Pēc principa – lai cilvēkiem (vēlētājiem) rastos nojēga par to, kurš deputātu kandidāts tiešām strādās tautas labā, bet kurš vien pašlabuma meklētājs (šis uzstādījums pēc senākas tautas atziņas – vilks spalvu met, bet tikumu ne. Ja cilvēks pirms iekļūšanas Saeimā bijis maita, tad varas izredzēto pulciņā nemainīsies ne tik.)
Lielā paļāvībā uz sievišķīgo intuīciju (runātājas par 99,9% bija daiļā dzimuma pārstāves) gribas ticēt, ka uzņemtais kurss būs pareizs – mēs (žurnālisti) raudzīsim, lai ar gluži kā ar pipeti, izklaidējošā žanrā un kā vēl visādi iebarotu lasītājiem saprotamu informāciju par topošajiem deputātu kandidātiem, partijām, to programmām un, cik nu iespējams, – pareizajām interesēm. Kaut vai tāpēc, ka ir skaidrs – Krievija vēlas pastiprināt savas intereses šajā reģionā, un kāpēc gan to nedarīt ar marionešu valdības rokām?!…
Taču manī aizķērās kas cits – starp runām, kā sabalansēt tās vai citas lietas, izskanēja arī aicinājums pievērsties vienkāršiem jautājumiem. Piemēram, – "Vai atceraties, par ko balsojāt pēdējās vēlēšanās?" (Satriecoši, bet «Delnas» veiktā pētījumā atklājies, ka lielākā daļa to neatceras.) – vai – "Kādam jābūt labam deputātu kandidātam?" Šeit, savukārt, aptaujātie kā svarīgāko īpašību, minējuši godīgumu, bet godīgāko cilvēku trijniekā ierindots… Lembergs (!?)… Ej nu saproti vidējo latvieti! Tālab pamatots šķita žurnāla «Ir» redaktores Nellijas Ločemles-Tjarves aicinājums nekautrēties pret vēlēšanu solījumiem izturēties kā pret tirgus preci un neatlaidīgi vētīt politiķu patiesos nolūkus… Apmēram šajā virzienā arī mans mazais jautājums: vai mūs (vēlētājus) apmierina politiķu bezatbildība? Ko līdz mediju atbildība tautas likteņa veidošanā pret izredzēto statusu un bezatbildību Saeimā? Protams, vilciens ir ieskrējies un spēles noteikumus vismaz šajās vēlēšanās vairs daudz nemainīt, tomēr – joprojām labā atmiņā man Rīgas 800-gades svētku rīkotājas Ingunas Rībenas cilvēciskā neizpratne: "Kāpēc ikviena projekta īstenotājam teju ar galvu jāatbild par katru iztērēto santīmu, bet politiķi var ļauties dievu rotaļām – priecāties par sevi, ar sevi, izdupsēt vienu kolēģi, nākamo… Veselu ciemu un valsti! Kāpēc to pieļaujam?!"… Godīgi sakot, riņķī apkārt izdomājos, līdz aptvēru – tāda ir cilvēka daba. Banāli līdz mielēm, bet paēdušais neēdušo mūžam nesapratīs un stiprākais vājāko aprīs – Āmen! Kamēr šos tikumus nelauzīsim, mūsu demokrātija būs vien dzīvs mironis…