Man un, visticamāk, arī vēl daudziem citiem šīs zemes iedzīvotājiem reizēm šķiet, ka dzīvoju "kā pasakā"… Un ne jau tādēļ, ka dzīvē viss būtu tikpat jauki, pareizi un – ar laimīgām beigām, bet gan tā iemesla dēļ, ka ir tik daudz lietu, kas, vismaz manā uztverē, darbojas kāda "mistiska spēka" vadītas. Piemēram, internets, dators, mobilais telefons. Pat ja ir lasīts un dzirdēts, kā, piemēram, manis uzrakstītie teksti top izlasāmi citur pasaulē, tomēr tā līdz galam… izpratnes pietrūkst, un atliek tikai pabrīnīties, ka kādam vispār kas tāds kā internets ienācis prātā!

Tāpat kā brīnīšanās, cilvēkam raksturīga arī tieksme baidīties no lietām, kuras viņš nesaprot. Manuprāt, viens no spilgtākajiem piemēriem ir jautājums par ģenētiski modificēto pārtiku. Tikko vēl pašmāju ziņu portālos bija lasām informācija, ka mūsu deputāti Latvijā aizliedz tirgot ģenētiski modificētu soju un kokvilnu, kas tiktu izmantota lopbarībā. Pamatojums: neesot vēl līdz galam izpētīta šādas pārtikas ietekme uz cilvēku veselību! Jāatzīst, ka arī man visādi mutanti šķiet mazliet dīvaini, piemēram, tomāts ar laša gēnu sārtākai nokrāsai, kartupelis ar zirnekļa gēnu (garākām kājām?) u.tml. Taču vienlaikus arī spēju novērtēt to, ka ģenētiski modificētā pārtika ir krietni lētāka un pašreizējos apstākļos, kad pasaulē arvien vairāk cilvēki cieš badu, tas nebūt nav mazsvarīgi. Taču es neesmu Saeimas deputāte un mājas apstākļos par "mutantiem" varu filozofēt, cik man tīk, bet šķiet, ka deputāti pieņem lēmumus drīzāk savu neapzināto baiļu, ne izpratnes dēļ… Jo – ak, vai, cik sen jau mēs Latvijā gardu muti leksējam iekša visu, kas modificēts! Gandrīz jebkurš pārtikas produkts, kas nopērkams Latvijas veikalos un kura sastāvā ir kukurūza vai soja, ir ar "mutantu" piegaršu, tādēļ, šķiet, mazliet novēloti spriedelēt par šādas pārtikas aizliegumu… lopkopībā.