Nedēļas ieskaņas skaļākais jautājums – kas būs ar «Latvijas Bankas» vadītāju Ilmāru Rimšēviču? Nu ne tik daudz ar viņu personīgi (ne pirmais, ne pēdējais, kurš izbaudījis “rūtaino saulīti“), cik ar Latvijas finanšu sistēmu kopumā, īpaši, ja  ņem vērā, ka valdība šajā gadā ir izdiņģējusi iespēju padzīvot uz bišķītiņās lielāka parādiņa, nekā jau sastrādāts iepriekš? Tas nozīmē, ka pēkšņas krīzes gadījumā rezerves, kas to kompensētu, īsti jau nebūs… Katrā gadījumā finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola jau atzinusi, ka līdzšinējo parādu pārfinansēšana, kā tas bija plānots, nebūs iespējama, un… tad jau manīs, vai visas šīs nebūšanas nepatraucēs skaisti iecerēto simtgades uzdzīvošanu un rožainos mūžīgās ekonomiskās izaugsmes solījumus…

Man gan gribas pasmīnēt (tā sāji), vērojot atbildīgo amatpersonu reakciju uz visām šīm nebūšanām. Finanšu ministre, pirms vēl bija zināms, kas tad īsti tiek inkriminēts valsts bankas šefam, mudināja viņu steidzamā kārtā pašu atkāpties no amata. Tā teikt, lai «Latvijas Banka» vēl varētu mēģināt glābt savu reputāciju, kas tagad krietni cietusi arī starptautiskā mērogā. Aicinājums saprotams un visā visumā – apsveicams, tik, ņemot vērā pašas finanšu ministres ciešās saites ar mentoru no Ventspils puses, kuram jau gadiem ir ielaistas problēmas ar Latvijas likumiem un prestižu kā tādu, tas šķiet… tā mazliet liekulīgi. Arī par citām korupcijā apsūdzētām amatpersonām kaut kā izteikumi allaž bijuši tādi.. bezzobaini. Un rezultāti, pat rēķinoties ar Latvijas tiesu sistēmas ārkārtīgo lēnīgumu, ir tādi – nekādi. Kā brīvs cilvēks pa dzimto zemi kopš 2010. gada klīst  «Latvenergo» izbijušais šefs Kārlis Miķelsons, kurš pat esot atradis sev ērtu amatiņu privātā sektorā. Tāpat Uģis Magone (valsts uzņēmuma »Latvijas dzelzceļš» izbijušais vadītājs), kurš, kā liecina līdz šim publiski pieejamā informācija, ir teju vai ar kukuli zobos pieķerts, vēl uz ieslodzījuma vietu tā kā nevīkšķās.

Bet, atgriežoties pie finanšu sistēmas problēmām, vissmieklīgāk, šķiet, tomēr  izskatās tieši Finanšu un kapitāla tirgus uzraudzības komisijas šefs Pēteris Putniņš, kurš, nodūris skatienu un ieņēmis aizsargpozīciju (sakrustojis rokas), televīzijas kamerām stāsta, ka viņš ”neko nav redzējis“, “neko nav dzirdējis“ par to, ka, ļoti iespējams, ir bijuši izspiešanas gadījumi banku sektorā un arī naudas atmazgāšana, uz ko savukārt norādījuši starptautiski eksperti. Patiesībā, šķiet, ka vispār neviens un neko nekad nezina vai negrib zināt, kamēr par to nesāk brēkt masu medijos (kā gadījumā ar  visslavenāko maksātnespējas administratoru Māri Sprūdu).

Ko par to domāt? Nez, varbūt to, ka korupcija lielos apmēros (un tās piesegšana), vēl arvien noteiktos un visai valdošos sabiedrības slāņos ir norma?