Gurķiem un tomātiem karstais un mitrais laiks ir īstā paradīze. Plēves siltumnīcā ar katru dienu acīmredzami briest tāpat pa jokam vien iesētā un nu aizmetusies melone. Gurķu raža tāda, ka, lai izbrīvētu vakaru no konservēšanas darbiem, jāmeklē kāds kam vākumu varētu uzdāvināt, jo nākamajā dienā jau būs izauguši atkal citi… Nu paslinkot nevar ne brīdi…
Arī mazdārziņu kopēju skaits palielinās. Redzams, ka treknajos gados atstātie dārziņi atkal no jauna tiek iekopti un apstrādāti – velēnas uzplēstas, ierīkots sakņu un puķu dārziņš, pamesto augļu koku vainagi izzāģēti un sakopti. Mazdārziņš atkal ir vajadzīgs katram – gan bezdarbniekam, gan pensionāram, gan tam, kas ikdienas dodas uz darbu, bet dārzā pavada brīvo laiku. Un ne jau tikai izaugušā gurķa, tomāta vai kartupeļa, kas ļauj ietaupīt kādu latiņu ģimenes budžetā, dēļ. Šajā nervozajā un saspringtajā laikā dārzs ir īsta miera osta, kur aizmirstas ikdienas stress un vari nodoties plaukšanas un augšanas brīnumam, būt tuvāk dabai. Pat tad, ja esi bez darba, mazdārziņā ko darīt vienmēr būs, un, kaut mirkli ikdienas kreņķi tiks kliedēti. Nemaz jau nerunājot par to, ka darbs dārzā ir izkustēšanās un nu jau atzīta kā nozīmīga veselības terapija cilvēkam, kurš nereti savā darbā ir inerts un mazkustīgs. Kā kādā lekcijā agronoms Māris Grīnvalds stāstīja, Vācijas pašvaldībām esot speciāli, ar veselības profilaksi saistīti projekti, kuros paredzēts nodrošināt iedzīvotājus ar mazdārziņiem. Tāpēc nedaudz izbrīna, ka mūsu pašvaldībās plāno zemi tāpat vien piešķirt kāda uzņēmuma turpmākai attīstībai, kamēr tajā pašā laikā citas zemes, ko ierādīt mazdārziņiem nav. Neapšaubāmi, ka uzņēmumu attīstība ir ļoti svarīga sabiedrībai, bet vai tāpēc mazāk nozīmīgs ir materiālais atspaids, ko ģimenei dod mazdārziņš, vai mazāk svarīgs ir veselīgais dzīves veids, ko arī dārziņš nodrošina?