Mana vecāmāte skolā bija gājusi četras ziemas un no pirmās līdz pēdējai lapai izlasīja vien toreizējo Talsu novada avīzi «Padomju Karogs». Kaut arī par cita veida literatūru vecāmāte neinteresējās, tomēr pacietīgi noklausījās, kā es atstāstu Harija Gulbja lugas «Cīrulīši» saturu, un beigās noteica, ka viņa, tāpat kā Zelma, savus «Cīruliņus» (vārds tika pielāgots vietējai mēlei) neatstāšot. Kā teica, tā arī darīja – neizvēlējās dzīvi pie bērniem, neizvēlējās pelnītu atpūtu no laukos nepadarāmajiem darbiem, līdz pēdējam elpas vilcienam dzīvoja vietā, kur reiz kopā ar vīru bija līdusi līdumu, un tika izvadīta no «Alksnīšu» pamatīgās klēts, kuras pamatiem reiz bija nesusi akmeņus. Pēcteči šajā no meža zemes izplēstajā vietā uz dzīvi neapmetās.

Varbūt tāpēc, ka man galvenā varone Zelma likās tik pazīstama, varbūt tāpēc, ka lieliski spēlēja (drīzāk – dzīvoja lomā) aktieri, H. Gulbja lugas «Cīrulīši» izrāde televīzijas ierakstā atstāja neizdzēšamu iespaidu. Lugā nebija ne miņas no romantikas, kuru toreiz – pirms gadiem četrdesmit pieciem – meklēju ikvienā darbā, taču tajā bija uztaustīts spēcīgs patiesības pulss. Kad nesen Dailas un Bruno Trubiņu lolotajā rožu dārzā ieraudzīju rozes nosaukumu «Lidija Freimane», pār mani uzplauka «Cīrulīšu» Zelmas acis – pārpasaulīgas smeldzes pilnas un padevīgas liktenim. Zelma ir mēģinājusi aiziet no saviem «Cīrulīšiem» (kaut vai uz Tukumu mācīties), bet vienmēr ir atgriezusies, izjūtot atbildību par dzimtas mājām. Tās nav nekāds skaistuma etalons – sačabējušas, zeme liesa, slapjas pļavas, apkārtnē nekāda skaistuma. Viens no Zelmas bērniem saka, ka nevienam «Cīrulīši» nav vajadzīgi, tomēr lugas beigās visi atgriežas savās mājās – pie saknēm, pie kopīgām atmiņām un neīstenotiem sapņiem. Oļģerta Dunkera režisētajā filmā Veltas Līnes Zelma, atgriezusies mājās, simboliski sēž pie saimes galda ar muguru pret pavardu kā tā sargātāja.

H. Gulbja luga ir veltījums aizgājušai vai aizejošai paaudzei, kas zemi mīlēja, nevis tikai apstrādāja, un smeldzīga nojausma par latviskā dzīvesveida izzušanu, par ģimenes saišu sairšanu. Vai tad tas šodien neskan vēl aktuālāk nekā toreiz? Šodien, kad laukos autobuss līdz tuvākajai pilsētai iet reizi nedēļā, kad nauda uzmācīgi pa pēdām seko ne tikai skolēnam, bet visam, kam tik pieskaras. Varbūt pienāks brīdis, kad arī tautas pastāvēšanas lietderība būs ekonomiski jāpamato?