Kārtējo reizi gatavojot publicēšanai pārskatu par notikumiem Tukuma sadraudzības pilsētā Izjumā, nākas aizdomāties par ieilgušās agresijas pirmsākumiem, tostarp draudiem, ko Kremļa režīms sāka izteikt pasaules sabiedrībai jau gadu pirms uzbrukuma Ukrainai.

Draudu izteikšana starptautiskajā politikā nav nekas jauns. Šos paņēmienus – vairāk vai mazāk diplomātiski aizplīvurotus – izteikuši gan valstu vadītāji, gan citas augstas amatpersonas jau kopš senās Romas impērijas laikiem, kad senatora Kato Vecākā teiciens “Carthago delenda est” (Kartāga ir jāiznīcina) kļuva tik populārs, ka nonācis arī līdz mūsu dienām. Ja atceramies vēsturi, šie konkrētie romiešu draudi kā simbols uzstājīgam aicinājumam sagraut ienaidnieku, drīz vien pēc to izteikšanas tika izpildīti. Visai burtiskā nozīmē.

Regulāri mudinājumi vai apsolījumi iznīcināt kādu nevēlamu valsti vai režīmu skan arī mūsu dienās. Elementārākie piemēri: Ziemeļkorejas diktatori, kas nemitīgi sola uzbrukumus, tostarp ar kodolieročiem kaimiņos esošajai Dienvidkorejai un tās sabiedrotajiem ASV. Vai arī Irānas ajatollu režīms, kas atklāti pasludina, ka Izraēlai kā valstij nav tiesības uz pastāvēšanu un tā drīz vien izzudīs no pasaules kartes…

Savukārt Maskavas režīms vāji slēptus biedinājumus rietumvalstīm izteica jau pirms uzbrukuma Ukrainai, proti, 2021. gadā. Vispirms NATO dalībvalstīm tika mēģināts ultimatīvā veidā uzspiest līgumu par “drošības garantijām”, un režīmam paklausīgie propagandas mediji jau triumfējoši rakstīja par “jaunu laikmetu” pasaules kārtībā, kad pret amerikāņiem tikšot pacelta smaga dūre. Dažas Maskavas amatpersonas atklāti runāja par “militāri – tehnisku alternatīvu”, proti preventīvu uzbrukumu kādai no NATO bloka valstīm. Bija dzirdama skaļa plātīšanās ar jaunākajām militārajām tehnoloģijām un virsskaņas raķetēm ar līdz šim nebijušu trieciena jaudu. “Ja gribat, Krievija 30 minūšu laikā apraks visu Eiropu un divas trešdaļas ASV,” rakstīja kāds Kremļa propagandas medijs. Šantāžas mērķis bija piespiest NATO atteikties no tālākas paplašināšanās un atvilkt savus spēkus no Austrumeiropas, kuras teritorija, tostarp, bijušās padomju republikas neslēpti un nekaunīgi tika pasludinātas par Maskavas interešu sfēru…

Lieki teikt, ka šantāža neizdevās. Tad sekoja agresīvā režīma iebrukums Ukrainā un nākamo “sarkano līniju” izsludināšana. Bēdīgi slavenajā 2022. gada 21. februāra drošības padomes sēdē diktators sacīja: “Nedod Dievs, ja kāds mēģinās iejaukties notiekošajā no ārpuses! Tad viņam būs jārēķinās ar sekām, kādas vēsturē nekad vēl nav pieredzētas. Mēs esam gatavi uz jebkādu attīstības scenāriju…” Kāds attīstības scenārijs slēpās zem šī biedinājuma, šķiet, visiem skaidrs.

Agresorvalsts vadītāji bravūrīgi zīmēja arī citas “sarkanās līnijas”, kuru pārkāpšanas gadījumā visi dabūšot smagi trūkties. Draudēšana un dūru vicināšana notika tik regulāri un savilkto “līniju” bija tik daudz, ka pat grūti visas atcerēties: Somijas un Zviedrijas iestāšanās NATO, rietumvalstu ieroču un izlūkošanas datu piegādes Ukrainai, tanku un iznīcinātāju piegādes, triecieni pa agresora teritoriju ar rietumvalstu raķetēm… Faktiski visas šīs līnijas ir pārkāptas, starptautiskās politikas kuluāros izraisot sarkastiskas piezīmes un ironiskus jociņus par Kremļa režīma amatpersonām. Arī daudzinātie “superieroči”, kas it kā esot spējīgi īsā laikā pārvērst drupās veselus kontinentus, nekādus brīnumainus rezultātus nav spējuši nodemonstrēt. Vien tīmeklī šad tad parādās ziņas, ka miljoniem vērta “superraķete” kārtējo reizi trāpījusi malkas šķūnītim vai lauka ķemertiņam kādā Ukrainas sādžā. Nē, diemžēl, raķetes lido arī uz iecerētajiem mērķiem un nodara milzīgu postu Ukrainas valstij un tautai, sagraujot pilsētas un nogalinot gan aizstāvjus, gan civiliedzīvotājus, taču Kremļa režīma draudi kļūst aizvien nožēlojamāki, tāpat kā skaļa globāla smilkstēšana un vaimanāšana par pelnīti saņemtiem atbildes sitieniem.

Diemžēl “sarkanās līnijas” daži sabiedroto valstu politiķi uztver nopietni, un rezultātā Ukraina nesaņem tai ļoti vajadzīgo bruņojumu tādos termiņos un apmērā, kādos tie būtu nepieciešami. Karš tādējādi ievelkas, bet Kremļa saimnieki triumfē, redzot, ka viņu dūru vicināšanas politika iedarbojas. Ne uz visiem, protams. Aizvadītajā nedēļā Viļņā notikušajā drošības konferencē izskanēja paziņojums, ka sabiedrotie dos triecienu visiem agresora stratēģiskajiem mērķiem 300 kilometru rādiusā, tostarp, Sanktpēterburgai, ja okupācijas spēki šķērsos Lietuvas robežu. Šis apsolījums Kremlī izraisījis kārtējo histēriju, un gan jau atkal parādīsies kāda jauna “sarkanā līnija”.

Tomēr agri vai vēlu pienāks brīdis, kad īstenosies vecais labais tautas sakāmvārds: “Lielība naudu nemaksā, ja pietaisa bikses – pašam jāmazgā”. Diemžēl šāda “mazgāšana”, līdzīgi kā Trešā Reiha sagrāves laikā, var izpostīt simtiem tūkstošu civiliedzīvotāju likteņus, atstājot psiholoģisku traumu nākošajām paaudzēm. Vien jācer, ka atbildīgie par šo ārprātu reiz saņems pelnīto sodu.