Šādu, reiz Viljama Tekerija izdomātu virsrakstu, gribētos likt daudziem mūsu šodienas stāstiem. Nu, kaut vai tam, kurā stāstīts, cik ļoti pasaules sabiedrība nosoda Krievijas šovinistisko imperiālismu.

”Kategoriski iebilstam”, ”galēji nosodām”, ”stingri apņemamies”… Tas ar smalkām runām un sīku Putina galminieku sodīšanu no vienas puses. No otras? Par naudu pat velns danco, un Francija vienā mierā turpina pildīt apņemšanos pārdot Krievijai augstākās pakāpes militārās tehnoloģijas karakuģu «Mistral» veidolā. Un pat mūsu tik apdraudētajā, vien Lielā lāča naga platuma zemes strēlītē liekulības kurkuļošanās iet vaļā uz nebēdu. Paklusi valdībā runāto, kā, piemēram, ”Sankcijas? Krievija? Nē-ē-zināmmm. Uzņēmējiem grūti…nogaidīsim…”, vēl varētu nosaukt arī par diplomātiju. Bet kā tad lai saucam Jūrmalas gatavošanos kārtējam «Jaunajam vilnim»?…

Mazliet citāds, bet, manuprāt, gana virsrakstam atbilstošs stāsts: mūsu likumdevēji, acīmredzami banku lobija bremzēti, tā arī nespēja vienoties, ka hipotekāro kredītu jomā jādarbojas, tā sauktajam, ”nolikto atslēgu principam”. (Nevari nomaksāt ar kredīta starpniecību pirkto mājokli, noliec atslēgas, un esi brīvs, kā saka, liec kaut jaunu bildi iekšā…) Citviet pasaulē tāds ir, pie mums – nekā. Nevar!…Un ziniet, kāpēc, deputātuprāt, nevar? Tāpēc, ka mazturīgākie ļaudis… kredītus nevarēšot dabūt! Bankas, no apgrūtinājuma sabijušās, nedošot… ”Mēs par cilvēkiem, cilvēks – lielākā vērtība?” – no vienas puses. No otras? Tieši vienā mūžā nenomaksājamo hipotekāro kredītu dēļ vismaz 70 000 jaunu, strādāt un ģimenes radīt spējīgu cilvēku nākotne šajā zemē šobrīd nav iespējama…

Un vēl, manuprāt, šādu – absolūtu liekulīgu (tātad – arī melīgu) vidi ar saviem izteikumiem un rosinājumiem pēdējā laikā kultivē arī Valsts Ieņēmumu dienesta vadītāja. Nu kaut vai viņas paziņojums, ka uzņēmēji, kas maksā saviem darbiniekiem algas, zemākas par 700 eiro, uzskatāmi par aizdomīgiem, jo tik mazu algu tagad neesot… Un vispār, par aplokšņu algām esot jāparedz arī darba ņēmēja atbildība… Ko teikt? Ka dzīvojam pilnīgi citās valstīs? Viņējā – labklājīga, ar proletariāta diktatūras elementiem…. Manējā? Te joprojām ir bezdarbs, kas reāli divciparu skaitļiem rakstāms. Un arī Džīnī skaitlis, kas nevienlīdzību mēra, Latvijā joprojām ir Eiropā augstākais…