Šovakar, īsi pirms tumsiņas iestāšanās, visticamāk, valdīs patīkama rosība un cilvēki steigs izmanto reizi gadā piedāvāto iespēju paviesoties muzejos bez maksas. Savukārt muzejnieki centīsies šajā vakarā nepievilt apmeklētāju cerības un piedāvās dažādas neikdienišķas atrakcijas – radošu darbošanos, īpašu kultūras programmu, vēstures ekskursus u.tml. Domāju, nebūs melots, ja teikšu, ka tieši šajās pāris stundās tiek aizpildītas teju visas apmeklējuma gada kvotas, protams,…ja tādas maz būtu. Protams, ar ka muzeja pamatuzdevums, kā to starp citu nosaka arī likums, nebūt nav cilvēku izklaidēšana, bet gan kādu konkrētu vērtību vākšana, pētīšana, saglabāšana, pēc tam arī eksponēšana un sabiedrības izglītošana par to, kāpēc tad vispār krājums ir tā vērts.

Un tomēr – lai paceļ roku tie, īpaši, kam ģimenē mazi bērni, kuri, kā pirmo, sastādot tuvākas vai tālākas ekskursijas maršrutu, tajā iekļauj muzeju. Lai arī taisnības labad jāpiebilst, ka pēdējos gados tiešām ir noticis milzīgs lēciens un pat vismazāko pagastiņu kultūras vērtību krātuvītes cenšas, cik nu to konkrētā muzeja specifika pieļauj, ieviest kādu līdzdarbošanās elementu savās ekspozīcijās, tomēr daudzviet tāpat vēl arvien jūtama tā aizlaiku elpa, ka teju vai bail pašam iekšā iet, kur nu vēl bērnam mēģināt paskaidrot, cik tas viss ir “interesanti” un “vērtīgi”. Bet ģimenes un bērni taču ir vispateicīgākā publika – jo uz visādām sīklietām tērēties un dullībās iesaistīties spējīgākā publika! Dažbrīd, apmeklējot muzeju arī visparastākajās, ne kādās īpašu akciju dienās, gribas novēlēt – iet līdzi laikam mazliet straujākiem soļiem, jo īpaši tādēļ, ka cilvēkiem ir arvien vairāk iespēju redzēt un baudīt, kā un cik iekļaujoši darbojas muzeji arī ārpus valsts robežām.

Bet uz ko vēl šovakar jābūt gataviem? Esmu gandrīz vai pārliecināta – muzeju apmeklētāju pirmajās rindās gozēsies topošie deputātu kandidāti un arī tādi, kuri muzejos vai arī kādos citos kultūras pasākumos nebūs iepriekš kāju spēruši. Būtu pat smieklīgi, ja vien… nebūtu arī skumji…