Jā, – gluži kā Šekspīra Hamletam – tāds ir jautājums… šajā laikā, kad jau dienas vidū rīta krēsla pārtop vakara tumsā, kad gaismas tik vien kā svecītēs, spuldzītēs, mīļoto cilvēku acīs un smaidos…

Ziemas saulgriežu, jauna sākuma, jaunu notikumu gaidās uz brīdi piestājuši un pieklusuši, paraudzīsimies, ko mums Pasaule šai brīdī piedāvā. Tiem, kam "gaismas nesējs" ir televizora ekrāns, manuprāt, ir pamats justies vissamulsušākajiem! Jo viņiem ik pa pus stundai vai pat vēl biežāk tiek stāstīts, ka inteliģenta ir veļas mazgājamā mašīna; maigs ir tualetes papīrs; mīļš – džemperis; mūžīgs – cīniņš ar celulītu; uzticamas – noteiktas firmas autoriepas… Pat, izdzirdot kopš bērnības skaistāko un svētāko Ziemsvētku melodiju «Klusa nakts, svēta nakts», cilvēks nevar būt drošs, vai, pametot skatu ekrānā, neieraudzīs…pamperu reklāmu! Pie šādas "smadzeņu skalošanas" esam pieraduši tik ļoti, ka to vairs pat nemanām, un tas nozīmē, ka… situācija jau var kļūt bīstama. Mēs riskējam pazaudēt ne tikai vārdu patieso jēgu, bet arī jūtas (sajūtas, izjūtas), ko tie apzīmē! Varam nepamanīt zieda, glāsta vai skatiena maigumu. Nesajust bērna mīļumu. Ikdienas burzmai, steigas diktētajai paviršībai un virspusējībai ļaujoties, neko nezināt par pasaules mūžīgumu… Un tā tālāk…
Nē, tālāk gan nevajag! Jo – nav jau vairs, kur! Un ir labi, ka Pasaules kārtība, kas ir Dieva, nevis cilvēku kārtība, mūs nupat sāk sabremzēt, cenšas apturēt šajā trakajā skrējienā uz Nekurieni… Skat, jau domājot par saviem mīļajiem, Ziemsvētku dāvaniņas atkal mācāmies gatavot paši! Ciemos iešana atkal ir tīkamāka par pastkartīšu sūtīšanu radiem un draugiem blakus ielā, kaimiņu mājās vai pagastā. Un tie, kas noturīgāki pret "smadzeņu skalošanu", zina un saprot, ka krīze sākas… paša galvā! Jā, un vēl – katra doma un izsacīts vārds, strādājot divus gadus… Tas nozīmē, ka jau šodien, patlaban, ik brīdi top mūsu nākotne, kuru katram ir iespēja izvēlēties un veidot tādu, kā paši vēlamies.