Man šodien ir latviskās Pateicības diena: no rīta pamostos… O, pamodos! Paldies dieviņam! Dzīvoklis silts… Paldies visiem “labajiem gariņiem”, kas par to nepagurdami gādājuši! Diena – tik neparasti silta un saulaina, ka… priecīgi varu doties uz mežu, jo – kur gan citur tādā laikā smelties iedvesmu?!

Paldies salnas rītam – sen nebiju redzējusi, kā saules gaismā smilgu skaras mirdz tīrā sudrabā un dimantos… Paldies visiem pie Melnezera avotiņiem satiktajiem cilvēkiem – par smaidu, priecīgo labrītu un jaukas dienas vēlējumiem! Paldies visiem avotiem, kam ūdens nepietrūkst – par dāsno spirdzinājumu!

Brīdī, kad uz taciņas esmu tieši pretī apsei, nez no kurienes uzradies, sīks vējelis iemetas koka zaros un apse sāk drebēt – zelts vien spīd un mirguļo, kad apse savus dālderus skaita! Paldies arī par šo mirkli! Paldies Visuvarenajam arī par to, ka esmu to piedzīvojusi, ka spēju redzēt, sajust un… novērtēt. Tas ir tas, kas rada un vairo dzīvesprieku – šie mirkļi, kad mūsu sirds ir saņēmusi gandarījumu par piedzīvoto. Psihologi teic, ka šo gandarījumu nevarot sasniegt prāta līmenī – šādā veidā priecāties par “mazajām lietām” (kas visbiežāk nemaz nav “lietas”), pateikties par tām…

Daļa cilvēku šajā vietā pasmīnēs vai paraustīs plecus: sak, ne visiem tas sanāk un padodas. (Ar domu: sak, ne katram ir tādi “putni galvā”… ) Un vispār – kam un par ko pateikties, ja visapkārt viss iet dēlī?! Jā, kurš un kam to vispār var iemācīt?! Ģimenē un skolā par to visai reti runā, vēl retāk – māca ar redzīgām acīm, jūtīgu sirdi ielūkoties dzīvē un cilvēkos. Vairāk (un sāpīgāk!) skolo pati dzīve, un arī tad – ne visus… Esam nonākuši tiktāl, ka – nu jau pavisam citi psihologi – no latvieši literatūras mācību grāmatām iesaka izmest Kārļa Skalbes «Kaķīša dzirnaviņas» un tamlīdzīgas literārās pasakas, Dullā Daukas un Cibiņa vietā mums vajagot “mūsdienu varoņus”! Nez, kādi tie varētu būt? Varbūt – Sprīdītis, kas uz štatiem aizbraucis, visus Latvijā palikušos nicīgi saukā par lūzeriem? Varbūt – Cibiņš, kas, pēc grūtas bērnības līdz Saeimai izsities, tagad visus cilvēkus dala ”vajadzīgajos” un “pārējos”? Un tauta viņa apziņā ir tikai nodokļu maksātāji un vēlētāji… Lāčplēsis? To labāk varbūt nemaz nepieminēt: ja nu atrodas kāds, kam pietiek spēka ne vien akmeni no Vecrīgas bruģa izlauzt, un prāta – kaut kam vairāk nekā Jēkaba ielas dižnamam logus dauzīt vai alkohola veikaliņus izlaupīt…

Varbūt gudrāki, drosmīgāki un dzīvē veiksmīgāki būsim, ja bērnos iedzīvināsim visu pokemonus, digimonus un tamlīdzīgus “varoņus”? Mošķus, ko sizdams nenositīsi? Ļausim, lai par mazuļu labāko draugu kļūst Sūklis Bobs? Vai, būdama Lielās Pasaules daļa, Latvija neizšķīst Lielajā vienveidībā? Vai, dzirdot pieminam Pateicības dienu, daudzi iedomājās tieši to, ko aprakstīju sākumā? Atzīsimies: vienai daļai prātā nāca Amerika vai Kanāda, ziemas vakars pie kamīna, tītara cepetis galdā… Viena diena gadā, kad mūs aicina būt pateicīgiem – vienlaikus visiem un par visu!

Vai mūsu sirdīm ar to pietiek? Un ir labi, ka apzināmies: nepietiek vis. Tas nozīmē, ka vēl ir laiks mainīt un mainīties, neatstājot visu tikai un vienīgi prāta varā, jo izrādās, ka nekur tālu ar to vien neesam tikuši…

Sirdis atver un skolo pateicība! Pirmām kārtām – pateicība par ikdienišķo, spēja to saskatīt un novērtēt. Ar to tiek atvērti svētības vārti uz pasauli, un tos spēj atdarīt jebkura tauta, latviešus ieskaitot! Varbūt pat – ar latviešiem sākot.