Nav zināms, kā tur ar to “piespiešanu mīlēt Raini“, kas, visticamāk, apzīmē konkrētu pedagogu centību, ne tik daudz literatūru, taču jautājums par to, kā tad īsti piedabūt šodienas jauniešus lasīt, liek lauzīt daudzas jo daudzas galvas.

Uzreiz jāsaka, – man variantu nav! Iespējams tādēļ, ka pašai ar to problēmu nekad īsti nav bijis un lasīt patika, kā arī patīk vēl joprojām. Ar piebildi, – tā vairs nav tāda pašmērķīga jebkura rakstītā vārda kāra aprīšana (arī tāds periods reiz bijis), un arvien biežāk grāmatas uz naktsskapīša malas uznirst stingras izlases kārtībā, diži nevariējot starp žanriem. Un tas savukārt, kā noprotams, pozitīvos lasīšanas ieguvumus tomēr savā ziņā samazina, jo, nu kāda tur redzes lauka paplašināšana, ja arvien mazāk piespiedies un lasi…vien izklaides pēc?

Tas, ko šajā gadījumā gribēju sacīt, ka arī īsti nezinu, kā otru cilvēku ieēdināt grāmatu lasīšanā. Un pieredze liecina, ka, arī vienā ģimenē augot, pie tādiem pašiem apstākļiem un tādām pašām vecāku priekšā lasītām grāmatām, nav teikts, ka visi bērni vienlīdz aizrautīgi paši tversies pie lasāmā. Turpinot šo priekšā lasīšanas tradīciju, gan sevi mierinu, ka kaut kas jau no tā visam tomēr aizķersies un, ja ne kā savādāk, tad ieguvums arī pašai, proti, iespēja atgriezties pie reiz iemīļotās vai arī no jauna uzrakstītās labās bērnu literatūras, kurai citos apstākļos klāt varbūt pat nebūtu ķērusies. Bet būtībā… vienkārši turpinu cerēt, jo apzinos, ka ar varu lasīšanas prieks īsti klāt nevienam tā uzreiz nepieķersies.

Bet varbūt to nemaz nevajag? Tā teikt, kam slēpties daiļliteratūras lappusēs, ja tepat ārā kūsā dzīvē un ir īstas problēmas, ne izdomātas?

Paniekojos un uzdevu šo jautājumu arī vienam no mākslīgā intelekta darbinātajiem pļāpātājiem – pajautāju, kāds tad īsti cilvēkam labums no lasīšanas un ko zinātne par to saka? Čatbots nonāca pie līdzīga salīdzinājuma, kā pati biju to sev jau noformulējusi. Proti, ka lasīšana, pirmkārt, ir kā treniņš, kas varbūt atšķirībā no vienkārši svaru cilāšanas, spēj uzlabot ne tikai fizisko veselību, bet arī kognitīvās spējas, emocionālo līdzsvaru. Līdz ar to, iespējams, un pat ļoti iespējams, ka visiem grāmatas un, jo īpaši jau pieminētā daiļliteratūra, nemaz nav ikdienā nepieciešama. Taču, grozies kā gribi, bez lasīšanas tomēr arī neiztikt. Tā ir visapkārt, to skaitā ierakstos un komentāros sociālajos tīklos, ko varbūt pāršķirstām pat nepiedienīgi bieži. Un ja vēlamies šos tekstus jeb rakstīto vārdu tiešām arī saprast, ne tikai izlasīt, proti, gribam panākt vēlamo efektu, kur “lasīšana attīsta spēju analizēt informāciju, veidot secinājumus un kritiski vērtēt situācijas” (vēl vien MI noformulēta atziņa), grozies, kā gribi, būs vien jātrenējas.