Pašlaik zaļums un dabas aizsardzība ir tāda kā modes lieta. Ko tikai nedara, lai demonstrētu savu zaļumu! Sākot ar kažokzvēru izlaišanu no krātiņiem un beidzot ar dažādām interesantām metodēm dārzeņu audzēšanā, ar neierastiem ēšanas paradumiem un milzīga biznesa shēmām, kāds noteikti ir zem zaļās maskas paslēpies OIK. Un ir visai grūti atšķirt, kur patiesi notiek cīņa Dabas mātes labā, bet kur zem dabas aizsardzības saukļa slēpjas kāda resora intereses. Dabas sargi iebilst pret skaistām kažokādas apkaklēm. Bet nav dzirdēts, ka iebilstu pret ādas sēdekļiem automašīnās, ar ādu apvilktiem dīvāniem utt. Vai kāds ir rēķinājis, kāds dabas piesārņojums rodas un kādas tam sekas, ražojot mākslīgās, sintētiskas kažokādas?

Bieži nācies dzirdēt, kā saimnieki, kas strādā ar bioloģiskām metodēm, kritizē tos, kas strādā ar integrētām augu audzēšanas metodēm, nemaz jau nerunājot par tiem, kas strādā ar konvencionālajām metodēm (ar plašu ķimikāliju pielietojumu), un otrādi. Bišu audzētāji nespēj saprasties ar labības un rapša audzētājiem. Bet nereti tas faktiski ir nevis dabas aizsardzības vai bišu aizsardzības jautājums, bet attieksmes un cieņas jeb, pareizāk, necieņas jautājums. Sak, nebūtu to bišu, varētu ar agroķimikālijām strādāt, kā vien vēlos, vai otrādi – nebūtu tā rapšu lauka, man par bitēm nebūtu jāuztraucas. Nu neiztiksim mēs bez medus un neiztiksim arī bez labības un maizes. Jāpastāv abiem, tikai strādājot ir jārēķinās vienam ar otru, arī ar dabu, jāievēro attiecīgie noteikumi. Diemžēl nerēķināšanas ar citiem arī noved pie radikāliem viedokļiem un neiecietības. Un šī nerēķināšanās lielās un mazās lietās sastopama ik uz soļa: skaļi runājam par dabas aizsardzību, bet visas ceļmalas ir pilnas ar stikla, plastmasas pudelēm un maisiņiem. Būs taču atkal Lielā talka…

Žurnālā «Mājas Viesis» Guntis Eniņš ar konkrētiem piemēriem par dižozolu aizsardzību raksta, ka okupācijas laikā Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrība sargāja labāk nekā tagad veselas valsts ierēdņu armijas kopā ņemtas. Arī man ne reizi vien prāta iešāvusies tāda doma no pieredzes dažādās sarunās ar valsts ierēdņiem un amatpersonām. Piemēram, kad notika dabas katastrofa Šlokenbekas dzirnezerā. Arī par Milzkalnes-Apšuciema ceļmalas skaisto ozolu, kas visai drīz varētu sasniegt dižozola apmērus. Kamēr šajā lietā neiejaucās redakcija, ierēdņiem ozola liktenis absolūti nerūpēja. Šķiet, par maz darījām, lai pasargātu Latvijas dižāko bērzu Smārdes «Sausupjos», to jau pirms vairākiem esam zaudējuši…

Jau tagad nereti dzird “atkal tie zaļie…”. Šādās reizēs nedaudz nodreb sirds: nedod Dievs, ja ”zaļais” paliks par tādu kā lamu vārdu. Ir tāda sajūta, ka, nelietīgi valkājot šo vārdu, to degradējam, un tad, kad patiesi ir jāaizstāv Dabas vērtības, šim vārdam vairs nebūs spēka. Tāpēc par Dabu un tās vērtību saglabāšanu rūpēsimies vispirms jau katrs pats katrā ikdienas solī un – arī bez lieka skaļuma.