Visas ziņas, kas iezīmē šodienas notikumus, kaut kādā savdabīgā veidā tā īpašāk apliecina mūsu vēlmi un, protams, arī nepieciešamību dzīvot kopībā. Tai gan savi noteikumi un attiecību kārtība. Savas varas un pakļauto attiecības. Tā pēdējā «Latvijas faktu» aptauja liecina, ka mēs – šīs valsts iedzīvotāji – gluži kā plūdos slīkstam neticībā saviem – viena indivīda – spēkiem, jo tikai 15,3% no mums uzskata, ka spēj ko ietekmēt vai mainīt pašu dzīvē savā valstī. Turklāt ar kārkla lokanību vai līdz zemei liecoties, aptaujāto vairums (72%) atzīst, ka visa vara pieder… citiem. Un šoreiz “citu” goda vieta ierādīta politiķiem… Savukārt, kad varu bīdām malā, mēs veldzējamies kopā būšanā.
Kopības sajūta – lūk, būtisks priekšnoteikums daiļo mākslu radītajās baudās. Var jau kāpt un gavilēt kalnā visaugstākajā – dzidri un skaņi, bet pavisam cita dziesmu vara valda festivālos un koru karos. (Par to varat pārliecināties, piemēram, rīt, kad Raiņa ģimnāzijā notiks starpnovadu koru skate.) Viena lieta ir dejot, slaidā vientulībā lokoties līdzi vēja liektām niedrēm un zāles stiebriem, bet pavisam cita – iekļauties pasaules skaņās un ritmos daudz plašākā mērogā. Domājams, to, atzīmējot Starptautisko Dejas dienu, vakar izjuta arī tie daudzie simti dejotāju, kas rībināja skatuves dēļus Tumē un Jaunpilī. Pat tiem, kas kaut neklātienē grib sajusties pasaku daļa, vakar bija iespēja dota – šķiet, “daudzviet apstājās domas un darbi, kad Vestminsteras abatijas ceļā jāj karalisko kāzu gvardi”…
Darbs ir nepieciešamība, bet talka? Tajā, manuprāt, svarīgāks par tīrības un kārtības, dabas dailes baudīšanu tomēr ir kopā būšanas prieks. Prieks arī cerībā, ka kopīgs darbs ar jaunu atbildību nāk. Kaut vai ar pustukšiem vai tukšiem talkotāju vākto atkritumu maisiem…