Tuvojas gada īsākā nakts. Saulgrieži. Sajūtās – arī laika šķirtne, kad vēl tik daudz kas jāpagūst, jo... viss vēl zeļ un plaukst, viss tikai vēl tuvojas pilnbriedam. Vēl tik daudz kas šķiet iespējams, iekārojams un piepildāms... Atliek tik sajusties dabas un Visuma daļai, iekļauties un arī pakļauties to plūdumam...

 Svētki šobrīd, kad top avīze, vēl tikai tuvojas. Saule savā augstākajā kalnā mūsu pusē būs uzkāpusi tikai 21. jūnijā. Vēl ir kāds brīsniņš, lai pagūtu padarīt ja ne visus, tad lielāko daļu neatliekamāko darbu. Ieteicams, – bez pārcentības un fanātisma; ne līdz spēku izsīkumam, taču tā, lai tie – nu jau daudzviet tikai vecvecāku stāstos mītošie līgotāji – neaplīgotu! Turklāt, domājams, ka šo Pirmsjāņu darbu darīšanā pat būtiskākais nav tas, lai pašam un kaimiņam prieks, – Saulgriežu laikā īpaši svarīgi, lai īstajā brīdī iegūstam rāmu garu un prātu. Tas – lai pasauli un arī sevi sadzirdētu. Lai līdz ar debesīs kāpjošo ugunskura trejdeviņu dzirkstelīšu liesmu sūtītu augšup tikai tīras domas. Lai kopā ar skaļi apliecinošo ”Lai top!” tur nonāktu arī visi laba vēlējumi pašiem sev, saviem mīļajiem un visai baltajai pasaulei. Vēl pavisam noteikti ir laiks arī apdomāties, vai tas, ko šobrīd tik ļoti gribam, ko vēlamies, pēc kā, kā varbūt šķiet, mēs tik ļoti alkstam, mums tiešām ir nepieciešams un būs svarīgs arī ap Pēteriem, Ziemassvētkiem, pēc gada.... 

Šķiet arī, ka Saulgrieži Latvijā nekad nav bijuši tikai kalendāra atzīme. Tie ir kā slieksnis. Slieksnis starp tumsu un gaismu, starp darbu un svētkiem, starp tik ikdienišķajām katra cilvēka rūpēm un... Gribas ticēt, ka kādā mirklī arī ar dziļu apziņu, ka zeme zem kājām, pļavas, meži... nav tikai kāda cilvēka, uzņēmuma, valsts vai mums pašiem nu... vismaz līdz zemes mūža galam dotais īpašums. Varbūt ir laiks un īstais brīdis atcerēties, kas esam un no kurienes nākam. Varbūt vēl neesam aizmirsuši, ka esam tauta, kuras Dieviņš pa šīs saules rudzu lauku brien lēni, lēni – lai vējiņš nenopūta sudrabiņa mētelīti un pļavu puķēm ziedi nenobira? Varbūt vēl arī atceramies, ka mūs sargā un gudru dzīves ziņu dod Jūras un Meža, Vēja un Pļavas un vēl daudzas citas Mātes?... Domājams, viņas ir arī tās īstās liecinieces, kas zina, cik godīgi esam dzīvojuši; cik daudz maizes esam dalījuši ar tiem, kam tās trūkst; cik daudz darījuši, lai arī saviem bērniem un mazbērniem atstātu zemi, ko apskalo tīras jūras ūdeņi zilie, kur meži zaļo un šalc; lai tā ir vieta, kur arī putniem un zvēriem atrodas mājas... 

No sirds gribas ticēt, ka vismaz Saulgriežu laikā ar Jāņu vainagiem galvā vai bez, ar skaļu ”Līgo!” apliecinām, ka mēs no tiesas mīlam šo zemi, tautu un jūru! Mēs mīlam pļavas arī tad, ja tajās zied madaras un margrietiņas un siena mums nevajag. Mīlam laukus gan magoņu trakumā, gan vārpu smagumā un arī tad, kad tik grūti tās pļaut. Mēs mīlam mežus. Turklāt arī tos, ko baļķos un malkā tomēr nocirst nevaram un arī nenocērtam. Un jūru arī mēs mīlam. Mīlam arī tad, ja tajā vairs īsti nav ne tā zelta, ne sudrabiņa, ko reiz – vēl pirms gadiem 30, 40 – ar kāšanu kāsām un bija laiks, kad pat jūrā atpakaļ gāzām... Mēs mīlam... 

Tik ļoti gribētos ticēt, ka tā arī ir...

Vēl tik daudz kas šķiet iespējams, iekārojams un piepildāms... Atliek tik sajusties dabas un Visuma daļai, iekļauties un arī pakļauties to plūdumam...

Lai top!