Neskatoties uz ieilgušajiem vēderpriekiem un pēkšņi uznākušo īsto ziemu, dubultotās garās brīvdienas atstājušas vietu arī mazliet savādākai gada nogalei un jaunā gada iesākumam. Šķiet, bijis vairāk laika, lai satiktos ar tuviem un tāliem radiem, arī ar savu ģimeni un… pašam ar sevi. Secinājumi? Gan jau katram savi, taču tik daudz dziļu pārdomu pārņemtu ļaužu kā vakar, jaunā gada pirmajā darba dienā, sen nebija nācies sastapt…

Tā kāda poliklīnikas darbiniece, priecājoties par dzimšanas dienā sadāvinātajiem ziediem, tomēr ar zināmām skumjām sprieda par šo laikmetu, kurā tā īsti neesot skaidrs, kam mēs īsti dzīvojam, ja tik maz laika veltām tiešām svarīgajam un tik daudz…”visādām lietām”. Tagad mums nemitīgi kaut kam pietrūkstot laika, jo jānopērk tas un šitas, vajadzīgs tas un vēl kaut kas cits, un nekur nevaram pagūt un no visa esam noguruši… ”Tad kā tas īsti ir – mums ir nepieciešamas lietas, tās mums kalpo, vai tomēr – tām kalpojam mēs?” jautā sieviete, vienlaikus atceroties savu (nu nemaz ne tik seno) bērnību laukos, kur grūti bijis ko nokavēt. Tas tāpēc, ka bijis pašiem savs zirdziņš un nav bijis jāuztraucas ne par laikus izšķūrēto ceļu, ne sabiedrisko transportu, kas var neatnākt vai arī, garām braucot, durvis nemaz neatvērt… Turklāt cik daudz prieka bērniem bijis visapkārt un – pilnīgi bez maksas! Sniegs, ledus, kalni! Tagad – it kā lielumliela izvēle, bet patiesībā – izvēles nekādas, visi dzenas, visiem kaut ko labāku vajag, nu vismaz tādu pašu, kā draugam un kaimiņam, un tu kā muļķis (var arī kā gudrais, kā nu pašam liekas) klupdams krizdams pakaļ…

Gluži kā turpinājums sievietes teiktajam – turpat pie poliklīnikas garāmejot nejauši noklausīta saruna – kāds vīrs vairs ne spēka gados sarunā ar kādu līdzīgi domājošo sprieda, ka pēc ārsta zīmes saņemšanas došoties uz patversmi. Jā, varot jau arī iet pie bērniem, bet… Nekas vairs tālāk nesekoja, un es varēju vien iedomāt, kāpēc ir tā, kā ir… Skaidrs, ka padomju laikā briedumu sasniegušajiem ģimene, kaut pamatšūniņa, tik traucēklis ”sociālisma izaugsmei” un ”darba uzvarām” vien bija. Labu darbinieku ne tikai uz rokām nēsāja, bet, šķidrā graudā maksājot, vienu otru bez prāta un aknām ātri vien atstāja. Ja tāds arī cīņā ar zaļo pūķi izdzīvoja, tad par bērniem un sievu gan daudz neko nedomāja… Jā, divi laikmeti, divas dažādas pieejas, bet pārdomas par ”darba varu, kas lielu dara” – līdzīgas.

Ko darīt, kā būt, lai darbu steigā un nebeidzamā vēlmju (vai drīzāk iegribu) straumē nepazaudētu ne dzīves jēgu, ne prieku? Laikam jau vispirms ir jāatrod laiku gan mieram, gan klusumam, lai sadzirdētu gan savus mīļos, gan pašiem sevi. Tā pa īstam – līdz pašiem dvēseles spārniem…

Dzīves prieku un izdošanos arī jaunajā, 2016. gadā vēlot