Ir piektdienas rīts, un aiz loga palēnām atkal snieg. Tikai vietumis vējš nopūš no jumtiem sniegu kā lielu mākoni un izsēj uz ielām un ietvēm. Ziema. Skan gluži kā pasakā, vai ne? Tikai īstenība gan ir daudz skarbāka…
Lai arī sniegs Latvijai nav neierasta dabas parādība, šoziem tas prasa vairāk enerģijas, pacietības, spēka un daudz citu cilvēcisko īpašību nekā citus gadus. Patiesībā šis laiks arī prasa arī vairāk līdzcietības, jo ik mīļu brīdi kāds var būt nelaimē un izmisumā nonācis. Uz šādām pārdomām vedināja vērā ņemamā putenī uz klaja lauka tikai divās baikas jakās tērpts puika. Uz mutes kritis šis nebija – stāstīja, ka pufaiku un droši vien arī cepuri un cimdus aizmirsis uzvilkt. Lai gan šo gājēju laimīgi nogādājām mājās, joprojām gluži vai acu priekšā redzu viņa nosalušās rokas un degunu; tādos brīžos domas piespēlē vissliktākos variantus un, kas zina, kādi gadījumi, kādas situācijas atgadās… Tik bieži taču jābrien kilometri līdz skolēnu vai pasažieru autobusam, kurš, sazin vai vispār atnāks…
Ir silti un labi, ja lielā vējā un bargā salā varam būt mājīgā istabā, bet allaž der padomāt, ka ne visiem tā veicies. Un ka mūsu rokās ir kādam šo veiksmi – varbūt tikai uz mirkli – radīt. Kā teica kāda mūsu laikraksta lasītāja, aukstā laikā ļaudīm klājas daudz grūtāk. Nu varbūt tieši tāpēc cilvēki aicināmi sirdis atvērt plašāk un acis padarīt redzīgākas uz itin visu. Un tad arī jūs noteikti pamanīsiet kādu nosalušu skolasbērnu mērojam ceļu no skolas, uzzināsiet par kaimiņu, kam kupenas liedz aizkļūt pēc maizes, svešinieku, kas kādas sliktas atkarības vai varbūt nespēka mākts saļimis turpat, durvju priekšā, un palīdzēsiet… Bet varbūt, ja nākas tīrīt savu pagalmu vai ietves daļu, vai lāstekas no jumta, var izlīdzēt arī sirmajam kaimiņam vai kaimiņienei turpat, viņpus ielai…
Un, galvenais, nesūkstīties, ja kādam gadījies iespolēt kupenā un tamdēļ citiem nākas pagaidīt. Lielā sniegā tā gadās!