Lai saprastu, nevajag daudz

Domājot par spilgtākajiem pēdējā laika iespaidiem, kas rosinātu šīsdienas redakcijas sleju, jau atkal jāatzīst, ka tādi ir vairāki un gana svarīgi…
Nopietnākais joprojām šķiet valodu jautājums, kas izraisījis divdomīgu diskusiju lavīnu ne tikai Saeimā un dažādos dienas medijos, bet pat mūsu interneta portālā. Un, ziniet, daži no publiski izteiktajiem komentāriem, manuprāt, ir viens vienīgs likumpārkāpums – i lielkrievu šovinismu sludina, i draud ar vardarbīgu valsts iekārtas graušanu, i sapņo par Latvijas valstiskuma zaudēšanu austrumu kaimiņa interesēs. Nu labi, ja tie būtu vien anonīmie mūžam neapmierināto interneta komentētāju viedokļi, bet tādas un tām līdzīgas versijas atļaujas paust arī neatkarīgās Latvijas valsts Saeimas deputāti! Tāpēc no visas sirds atbalstu interneta portāla www.manabalss.lv aicinājumu mums – visiem valsts pilsoņiem – izmantot likumā paredzētās iespējas un iesniegt likumdošanas iniciatīvu, lai noteiktu reālu atbildību par Saeimas deputāta zvēresta laušanu. Deputāti, stājoties amatā, taču nodod svinīgo solījumu, zvērot kalpot Latvijai un "stiprināt latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu", tad – kādi vēl jautājumi un diskusijas!? Kāda lavierēšana un taisnošanās "saviem vēlētājiem"?!
Dīvaini, bet tikpat asu reakciju kā valodu jautājums mūsu portāla komentētājos izraisījusi ikgadējās labdarības akcijas izsludināšana. Un jāatzīst, ka principā esmu vienisprātis ar tiem mūsu lasītājiem, ko šādas akcijas aizkaitina – labdarība reizi gadā šķiet kā no Raiņa dzejoļa nākusi: "Bagāts viņš, bet mīkstu sirdi/ Dzirdot grūtdienīšu raudas (..), izvelk savu… nēzdodziņu!"… Bet, ziniet, tā nepatīkamā sajūta ir līdz brīdim, kad pats kādā akcijā iesaisties, kad redzi un jūti, cik tas ir smagi, cik tas ir darbietilpīgi un reizē – cik ļoti nepieciešami! Un visvairāk jau mums – tiem, kam ir, ar ko dalīties, kas gatavi to darīt. Tieši redzot, ka varam būt noderīgi, ka varam kādam palīdzēt, ka mums galu galā ir ar ko dalīties, atgūstam spēju ar pilnu krūti dzīvot savu dzīvi. Nu gluži kā tā meitene mūsu šīsdienas laikraksta ceļojumu aprakstā, kam bija jādodas uz tālo Zambiju, lai saprastu, cik laimīgi un izredzēti mēs visi, te Latvijā dzīvojošie ļaudis, esam!










