Kad vien nākas tikties ar bijušajiem kolēģiem – latviešu valodas un literatūras skolotājiem, jauši vai ne, bet sarunas vienmēr nonāk arī pie mūsu kopējā šodienas izaicinājuma. Nē, nē, ne jau par kovid krīzi runa, bet gan par apdraudējumu latviešu valodai!

Lai arī mums nu jau gadus simts ir gan sava nacionāla valsts, gan likums īpašās – tāpēc, ka senas, bagātas un mūsu tautai, nācijai vienīgās – valodas aizsardzībai, apdraudējuma cilpa ap to, kā šķiet, ir savilkusies ciešāk nekā jebkad agrāk. ”Man lasīt nepatīk!” vai ”Es neko nesaprotu!” – domāju, šādus vai līdzīgus izteikumus nācies uzklausīt vairumam šodienas skolēna tālmācības uzraugu – vecāku un skolotāju.

Ja par pirmo apgalvojumu pat varbūt varētu neuztraukties, sak, galu galā, ko tad mēs paši – tie lielie lasītāji – reiz meklējām grāmatās?! Nu skaidrs taču, ka aizraujošu sižetu un emocijas! Tieši to – turklāt daudz ātrāk un lielākā apjomā – taču šobrīd varam gūt pavisam citā veidā – ar interneta un televīzijas starpniecību. Taču otrajam paziņojumam – par izpratnes trūkumu – gan vajadzētu izraisīt jau daudz straujāku sirds pukstēšanu un attiecīgi – bažas. Un ne tikai tāpēc, ka tas varētu liecināt par mūsu bērnu domāšanas kūtrumu un nevēlēšanos iedziļināties kādā jautājumā, tā būtībā. Lielā mērā tas varētu arī liecināt par tā saukto funkcionālo analfabētismu, tas ir, situāciju, kad principā cilvēks jau burtus pazīst un lasīt prot, bet izlasīto… nesaprot. Nesaprot, ja rakstītais nav papildināts ar tik-tokā (sociālais tīkls) populārajām roku kustībām vai arī tas ir garāks par pāris vienkāršu un nepaplašinātu teikumu robežām…

Un te nu mēs nonākam pie likumsakarīga secinājuma – viss ir viens un cieši saistīts. Proti, jo mazāk lasām, mazāk iedziļināmies un analizējam, jo mazāk saprotam, zinām un… mazāk lasām. Tāpēc, ka neprotam un nesaprotam!

Mūsu šodienas skolēniem nekad nav bijis jāstaigā ar ķēdēs iesietu un kaklā pakārtu koka klucēnu par to vien, ka skolā atļāvušies runāt vai – nedod, dievs, lasīt un rakstīt! – latviski un nevis krieviski (vāciski), kā tas savulaik noticis ar mūsu novadniekiem tepat, tagadējā E. Birznieka-Upīša pamatskolā vien pirms nieka 140 gadiem. Mūsu šodienas ļaudīm nav nācies zaudēt mājas vai pat dzīvību, kā, piemēram, Aleksandram Grīnam vai Ernestam Brastiņam tikai tāpēc vien, ka bijuši latviskās dzīvesziņas, valodas aizrautīgi kopēji, ka bijuši latvieši, savas tautas un zemes patrioti. Par to vien viņus pirms 80 gadiem Krievijā nošāva…

Bet varbūt mēs – šodienas mammas un tēti, vecmāmiņas un vectētiņi – par maz esam saviem bērniem, jauniešiem stāstījuši arī par to laiku, kuru vēl pirms nieka 32 gadiem piedzīvojām paši? Par to laiku, kad, dzīvojot vienotā ”tautu draudzībā”, reālās varas turētāji bija tikai no centra atsūtītie poļitruki un kad krievu valoda visur bija galvenā, bet daudzviet arī šeit, Latvijā, – vienīgā… Par to, ka tā bija, atgādinām arī šodienas laikrakstā, publicējot savulaik par izdomātu leģendu uzskatītās 17 latvieši komunistu vēstules fragmentus… Un ļoti gribētos, lai, to pārlasot, gan mums pašiem, gan, iespējams, mūsu jauniešiem, ja ne citādi, tad vismaz spīts pēc gribētos iestāties gan par mūsu zemi, gan valsti, gan valodu. Senu, bagātu un mūsu nācijai – vienīgo. Un varbūt tad, sēžot svētkos pie balti klātiem galdiem, pavisam citādi skanētu (pašu lasīti vai Ievas   Akurateres dziedāti) Leonīda Breikša lūgšanas vārdi:

Kungs, kas zāles čukstus dzirdi, kas pat smilgai neliec ciest,

Vārdi ir, kas latvju sirdīs deg un kvēl un nenodziest…[..]

 Lai arvien šī tauta dzīvo un šīs zemes ražu vāc.

Lai pār lejām šīm un kalniem mūsu latvju mēle skan, [..]