Kad dienas sāk mūs aplaimot ar sauli; kad ziemas vissiltākās (un līdz ar to – arī biezākās neērtākās un smagākās) drēbes pamazām sāk iegult skapjos un plauktos; kad no „ziemas dusas” citu pēc cita izceļam gaišākos un vieglākos apģērbus, īpaši kalendārā varam neskatīties: tāpat jūtams, ka tuvojas pavasaris. Paceļot acis pret sauli, mākoņi paslēpjas pamalēs un kļūst aizvien mazāk saredzami. Tieši tā – mazāk un retāk mēs tiem pievēršam uzmanību, kad priecājamies par agrajiem rītiem un krietni vēlākajiem saulrietiem. Dienas kļūst garākas, un mēs – jūtami darbīgāki.

Ko gaidu no pavasara? Vispirmā, protams, ir saule – gaismas nesēja, dzīvības modinātāja un dzīvesprieka nenogurdināmā radītāja, veicinātāja un saglabātāja – ikvienā un ik dienas. Nākamā, ko gaidu no pavasara, ir ziedēšana. Vispārēja, neapturama un allaž – uzvaroša. Tas ir laiks, kad – gluži  tāpat, kā pamalēs izgaist pelēkie pagātnes mākoņi – no mūsu ikdienas aizvien nemanāmāk izplēn… tieksme salīdzināt. Vai mums pavasarī veras mute nievājošam apgalvojumam, ka sniegpulkstenītes nav tik krāšņas kā rozes? Un nomešanos ceļos pirmās zilās vizbulītes priekšā arī negribas salīdzināt ne ar ko nozīmīgāku: pavasaris ir pavasaris! Ar māllēpeņu saulītēm, bērzu jaunajām lapiņām – mazām kā peļu austiņām, smaragdzaļām un lipīgām. Un ar pirmo tauriņu – dzeltenu kā pati saulīte (atceros, ka pērn pirmais bija raibītis – solot raibu vasaru), pirmo stārķu pāri (ja redz divus kopā pa pļavu staigājam vai ligzdā klabinām, jaunieši  zinās, ko tas var nozīmēt: nevar taču būt, ka vecmāmuļa neizstāstīja). Pirmos cīruļa treļļus debesīs; strazdus savās melnajās frakās aizgrābtībā svilpojam pagalmā pie jaunā būra; dzērvju klaigas rāmos pavasara vakaros – ar kuru no mūziķu ansambļiem šo visu gribas salīdzināt? Pareizi: ne ar vienu! Viņu  sniegums – te klusāks, te skaļāks, taču aizvien – virtuozs, un atskan īstajā laikā, un trāpa tieši mūsu sirdīs.

Pavasaris, kad tas nāks, mums iepriekš nepiezvanīs. Un arī īsziņu neatsūtīs. Un e-pastā vēstulīti neuzrakstīs. Vienkārši – vienu rītu tas būs klāt. Ar sauli, ar visām savām puķēm un putnu dziesmām… Tāpēc, savā ilggadējas vecmāmiņas un vecvecmāmiņas dzīves pieredzē balstoties, gribu jūs lūgt: nenoguliet pavasari! Atrodiet dienu, stundu vai vismaz brīdi, kad nolikt pie malas datoru un mobilo telefonu, izslēgt televizoru un – ielūkoties un ieklausīties dabā. Aizejiet līdz tuvējam mežam vai palos pārplūdušai upei, pastaigājiet gar jūru ( šī gada ziemā, bez sniega un ledus būdama, ir daudz nerātnību sastrādājusi)

Nebaidos apgalvot: tā būs skaista un neaizmirstama pieredze. Lai mums visiem izdodas nenogulēt pavasara atmodu!