Pagājušajā ceturtdienā Rindzeles iedzīvotāji, cīnoties par jelkādiem ierobežojumiem smagajam transportam, kas, braucot viens aiz otra lielā ātrumā no Cēres karjera, izdangā ceļu un apdraud citus satiksmes dalībniekus, rīkoja protesta akciju. Vienlaikus viņi vēlējās iet arī oficiālo ceļu un iesniedza vēstuli Satiksmes ministrijā, pareizāk, kāda iedzīvotāja, ziedojot savu laiku un nervus, šo vēstuli uz ministriju bija gatava vest.

Tie, kas ir mēģinājuši iesējami ātri un tieši sazināties ar valsts iestādēm, jau zina, ka jau labu laiku iepriekš viss ir rūpīgi jānoskaidro, jāsaskaņo un, Dievs nedod, kaut ko palaist garām. Rindzeles iedzīvotāja visu darīja, kā iestādes prasa, bet… Lai gan ministrija norāda, ka tās vadībai adresētus iesniegumus pieņem Administratīvā departamenta Dokumentu un elektroniskās pārvaldes nodaļā, dzīvē izrādījās pavisam citādi… Liels bija jau cienījamus gadus sasniegušās kundzes izbrīns, kad vēstuli no viņas pieņēma gaitenī un par uzklausīšanu klātienē nebija pat runas. Kundze pati atzina, ka tik pazemota neatceras jutusies sen… Vai gan viņa tāpat, prieka pēc uz Rīgu no laukiem braukusi?! Vai tā kāda izklaide, pa iestādēm taisnību meklēt?! Bet tas trīs nedēļu ārprāts putekļos, kādos nu nācies dzīvot, licis rīkoties pat invalīdiem un veciem…

Ziniet, kas šai stāstā trakākais – ka tas nepārsteidza, jo daudzkārt jau dzirdēts un pieredzēts – parastu sarunu instances, ierēdņi, citi lieli un mazi priekšnieki jau sen aizmirsuši. Tā vietā tiek lietota tikai rakstveida saziņa, bet visvislabākā, protams, ir dziļi attālinātā jeb virtuālā, jeb elektroniskā saziņas forma…

Taču šim stāstam ir arī cita puse. Dažu mūsu lasītāji, kas par Rindzeles gadījumu bija izlasījuši pagājušās piektdienas avīzē, viedoklis bija apmēram šāds – pati vainīga, ko līda ministrijā un traucēja vaiga sviedros aizņemtos ierēdņus?!… To uztvērām par veselīgu ironiju, bet bija arī pavisam citādas domas: sak, lai arī cilvēkam, bet tomēr mazajam tiešām vajag apzināties savu vietu un neiedomāties, ka ”katrai lauku tantei ministrijā kabineta durvis jāatver”!… Iespējams, aiz bezspēcības kaut ko savā valstī panākt, mēs-cilvēki parastie, vismaz daži no mums patiešām pieņēmuši, ka valsti ministrijas personā jeb kungus tiešām nevajag traucēt, ka katram ar savām nebūšanām jātiek galā pašam. Labāk no savas vietas neizcelties, neizlēkt.. Un varbūt pat kaut kā neienāk prātā vai aizmirstas, ka tautas vēlme neizcelties, nelēkt acīs augšām ir pat ļoti izdevīga – jo mazāk rindzelnieku saņemsies braukt uz Rīgu, jo labāk. Jo tad, ar izdomātiem ”iedzīvotāju viedokļiem” piesegušies, pie varas esošie varēs droši darīt tā, kā vienīgi pašiem izdevīgāk un labāk…