Trešdienas rīts Latvijas medijos nāca ar sēru ziņu – mūžībā aizgājis «Līvu» mūziķis Jānis Grodums. Ne viņu pazīstu, ne dzīvē redzējis, tomēr dažas no Groduma dziesmām līdz sirdij aizgājušas – kaut vai «Dzimtā valoda», ko gribēdams nevaru izdziedāt ar to sāpi un garšu, kas Grodumam – nu jau pagātnē. Un noliecot galvu cieņā par viņa talantu, tomēr nevaru izdzēst lielo "KĀPĒC?", kas droši vien nodarbina daudzu «Līvu» cienītāju prātus.
Cik tad no «Līviem» un vispār roka dinozauriem palicis – viens pēc otra viņi nolasās tai aizsaules pulciņā, kas dzīvajo dzīvē dullinājies bez sāta – ar meitenēm, alkoholu un sazin kādu – šņaucamu, duramu vai smēķējamu – zāli. No malas to nesaprast – varbūt, ja nebūtu šo ārpusprāta ganību, nebūtu arī skaisto dziesmu, tomēr, kad brieduma gados sazemējums ar realitāti notiek jau slimnīcas palātā, tad – ir sāpīgi… Jo varēja taču vēl dzīvot – rāmi un skaisti… Varbūt…
Varbūt šķērsākas, bet tiešākas ir ļaužu valodas, kas jau pirms dažiem mēnešiem vēstīja – Grodums nodzēris aknas. Sūri, bet fakts. Un sūri, ka viņš ne vienīgais tāds – pazīstu jaunu sievieti, kas šogad apglabāja tēvu ar tādu pat kaiti. Pēdējo dzīve mēnesi vīrs ne vārda lāgā nevarēja izrunāt, vien asaras pār vaigiem bira – bez vārdiem apraudot likteni un – lūdzot piedošanu. Un meita bērēs neļāva likt galdā ne pilīti alkohola – lai taču apjēdzam, kāpēc cilvēks aizgājis! Taču radi nesaprata. Brauca mājās un pie pudeles atzīmēja bēres pa savam… Ko piebilst – laikam jau nedajēdzam, cik dziļas saknes kopīgajām atkarībām. Tā esam mācīti, ka īstiem večiem kante jātur it visā – arī glāzīti cilājot, aknai jābūt, bet, kad tās (vairs) nav – skarbām sejām atkal jāiedzer.
Nezinu, kādu vērtību balansu tas palīdz noturēt, taču esmu pārliecināts – mums jāvairo tas prieks, kas nekaitīgāks; kaut vai piedaloties dullajās piedzīvojumu sacensībās, kādas tagad pa visu Latviju, arī Tukuma novada svētku un citu labu pasākumu kuplināšanā. Par dzīvi jāpriecājas, dzīvojot pēc brīvmūrnieku daudzinātā principa: "Ir godājami jāstrādā un cienījami jāatpūšas."…