Lai arī dabas zinības vēsta, ka laika plūdumam nav ne sākuma, ne beigu, cilvēka dabā – droši vien tāpēc, ka paša zemes mūžam ir gan sākums, gan gals – ir vēlme noteikt pieturas punktus. Un nemaz nav slikti, ja līdztekus to svinēšanai – miesas un gara priecēšanai – kāds mazumiņš laika tiek atvēlēts arī pārdomām. Par to, kas paša dzīvē īsti notiek un kas varbūt maināms, citādāk darāms. Ja laika ir mazliet vairāk (to, starp citu, varam noteikt arī mēs paši), droši vien varam palūkoties arī ”pāri malām” – redzēt (ieraudzīt, pamanīt), uzzināt, kā mainās pasaule mums līdzās un arī visapkārt… Un, iespējams, tad pārmaiņu tāpat kā izvēļu (vai vajadzību izvēlēties) ”sarodas” tik daudz, ka samulstam. Varbūt pat nobīstamies un/vai kļūstam neizlēmīgi un kūtri. Sak, ko nu es, viss jau iepriekš noteikts, citviet izlemts un daudz nav maināms…

Nezinu, kā jums, bet man šādos brīžos ļoti noder, teiksim tā, viedu cilvēku atbalsts.

Piemēram, ja kādu mirkli šķiet, ka pārāk daudz nebūšanu sakrājies un nav īstas pārliecības par rītdienu, pietiek tik satikt reiz saltās zemes – Sibīrijas – ”jaukumus” izbaudījušo un joprojām ļoti vitālo klases biedrenes mammu Ozoliņas kundzi, kad pelēkās domas no prāta kā ar asu slotu labi tālu aizslaucītas.

Atzīšos, ir arī brīži, kad apdraudēta un smaga sāk likties Latvijas mediju darbinieku, žurnālistu darba un dzīves vide. Un tad pienāk ziņa no Tomskas, kur strādā un dzīvo mana kolēģe, reiz Krievijā otras lielākās televīzijas studijas galvenā redaktore Jūlija. Dzīvo 24 km attālumā no savas darba vietas sādžā un mājā, ko būvējusi savām rokām (tiešām, ar zāģīti izzāģējot pat skaistos logu slēģus un palodas, kā arī no dēļu atgriezumiem uzbūvējot ekskluzīvas mēbeles). Neskatoties uz to, ka viņas vadīto televīzijas kanālu pēc tam, kad tas pārraidīja reportāžu, kā no Tomskas uz ”pilsoņu karu” Ukrainā dodas ”brīvprātīgie” – atsaldēti (kā Jūlija saka, ar visu galvu slimi), arī krimināli sodīti slepkavas, slēdza, Jūlija strādā. Kopā ar nelielu izdzīvojušo kolēģu pulciņu un brīvprātīgajiem internetā veido reportāžas, ziņu pārraides un uzņem izcilas dokumentālās filmas. Arī par represētajiem baltiešiem un viņu bērniem, kas Kazahijā un Tomskas apgabalā tika ievietoti bērnu namos. Iztiek no iekrātā mazumiņa, reizēm brīvprātīgiem ziedojumiem un turpina darbu. Iedvesmojoši!

Bet runājot par mūsu valsts nākotni, šo gadu sākot, negaidīti lielu iedvesmas devu saņēmu no mūsu Prezidentu uzrunām Vecgada vakarā, kam pavisam noteikti pievienotā vērtība bija arī ziņa, ka savas runas abi cienījamie kungi rakstījuši paši.

Lai arī runu satura izvērtējumam droši vien būtu atvēlama atsevišķa sleja, varam teikt ar pārliecību – jauns gads Latvijā sācies veiksmīgi jau tāpēc vien, ka valsti nu atkal reiz vada ne tik vien kā kādu grupējumu izvirzītas ”amatpersonas”, bet   valstsvīri. Cilvēki, kam, manā skatījumā, ir nevainojama reputācija un kam tiešām rūp, kas notiek ar Latvijas valsti un tās tautu. Un, kas šķiet ne mazāk svarīgi, viņiem ir izcila izglītība, zināšanas un arī spēja radīt pārliecību, ka viņi ir rīcības cilvēki. Tādi, kas spēj, kā paši raksta, nenolaist rokas un risināt problēmas vienu pēc otras, tam, ceru, iedvesmojot arī mūs – citus valsts iedzīvotājus.

Lai izdodas! Būt iedvesmotiem un padarīt kaut mazliet vairāk nekā pašiem pirmajā brīdī šķiet…