Nu jau mēnesi esam pavisam jaunā ērā – notikušas grandiozas pārbīdes, un  tagad nemaz nevar pateikt, kā tas viss maz vēl beigsies ar tiem…alkohola tirdzniecības ierobežojumiem! Tā, protams, ironija, bet brēka tiešām ir liela un pamanāma. Tirgotāji ceļ trauksmi par to, ka ir veikali, kas ierobežojumu dēļ jau pošoties uz bankrota pusi un ka pierobežā upes, tpfu!, pircēji sākuši plūst galīgi aplamā virzienā, proti, no Latvijas uz Igauniju, kur veikalos vēl arvien iespējams iegrābt grādīgo līdz pat 22.00, neatkarīgi no nedēļas dienas. Un tad vēl visādi dekabristi, tpfu!, caurkrituši politikas censoņas, kā, piemēram, Gobzems, kas, sēžot Spānijā un nodarbojoties ar “piedauzīgu lubu literatūru“ sociālajos tīklos, lej gaužu asariņu par latviešu tautu, kas tagad, kā likts, sabeigs savas atlikušās aknas ar spirtotiem odierīšiem. Aktīvi piebalso arī Šlesera galms, neaizmirstot piebilst, ka pie tā visa, bez šaubām, “Siliņa vainīga“.

Gribētos jau, protams, piemest savu pieckapeiku un uzdot pāris varbūt pat ne retorisku jautājumu. Nu, piemēram, vai veikalam, kas spēj izdzīvot tikai un vienīgi uz alkohola pārdošanas rēķina, nevajadzētu pārstāt niekoties ar maizi, pienu, kaķu barību galu galā un uzreiz pārkvalificēties par bāru? Vieglāka (godīgāka?) dzīvošana un – bez laika limitiem! Bet tie odierīšu patērētāji… Vai tad tie tiešām būtu tik strauji pārkvalificējušies, tpfu!, degradējušies brīvdienu vīniņu strēbēji? Aizdomas tomēr, ka šis kontingents smaržīgo padzērienu bija iecienījis, ilgi pirms vēl “ļaunā Siliņas valdība” bija ķērusies pie kārtējā likuma grozīšanas. Tāds ne pārāk izdevies retorisks joks, kas uz savējiem – ierasto auditoriju – gan jau nostrādā pietiekami labi. Kā parasti!

Nu tad likums būtu beidzot tā kā labs  un pareizs? Tomēr… arī te roka apstiprinājumam īsti neceļas. Pie vainas nav pat subjektīvi apsvērumi par to, ka tās būs pavisam reālas neērtība, ja veikali pēkšņi pielāgos savus darba laikus alkohola tirdzniecības stundām (daba diena nereti noslēdzas vēlāk!). Drīzāk tās ir diezgan pamatotas šaubas par to, ka ar šo nu tik sasniegsim to lielo, skaisto mērķi un tauta sāks dzert mazāk – ka nemīcīsimies vairs pa dzērāju pirmajām rindām visā Eiropā. Tā tas galu galā nestrādā, un to vairākkārt ir pierādījusi arī vēsture, kurā pa vairākiem lāgiem un vairākās valstīs, tostarp izbijušā padomju savienībā, ir mēģinājuši ieviest tā dēvēto sauso likumu. Baidos, ka sāka dzer pat vairāk un sliktākas – nezināmas izcelsmes – dziras, īpaši, kad slāpes dzina izmisumā. Ārstēt tos cilvēkus vajag un kaut vai piespiedu kārtā, pat ja speciālisti par iespējami pozitīvu iznākumu šādā gadījumā ir visai skeptiski. Es tomēr atļaujos naivi cerēt, ka no visa kuplā, piemēram, dzērājšoferīšu pulka, kādu ar piespiedu “pārmācību“ no dzeršanas purva beigu galā izdodas izcelt. Varbūt viņš vēl nemaz nezina, ka pats to grib?…

Taču tas, kas, manuprāt, ir visticamākais atrisinājums šai dzeršanas drāmai, …paaudžu maiņa! Ka izaugs cilvēki, ka neuzskatīs par pašsaprotamu, ka jubilejas reizēs vienmēr jādzer, ka pudele – tā labākā un vērtīgākā dāvana, ka bez iedzeršanas – biznesu nekārto, amatus nedala un medībās neiet, ka bez alkohola nav nekādas jautrības un arī atpūtas ne… Pārējiem? Atliek tik samierināties, ka aliņu jāieplāno nopirkt jau laikus…