Jāatzīst, ka Tukuma ezera atjaunošanas ideja man personīgi ilgu laiku šķita apķiķināšanas vērta. Nu, ne gluži tik fantastika, kā Daugavas kanāla rakšanas plāni Melnās jūras virzienā, kas uzvirmoja kaut kad 2000. gadu sākumā, bet nu arī – ne pārāk nopietni. Tagad, kad tā sauktais Saules dārzs nav tikai aizauguši džungļi un arī Gaisa tilts vairs nebrūk kopā (Tur vairākkārt pavisam nejauši esmu sastapusi par redzēto ļoti iepriecinātus tūristus!), pat mana pārliecība par ezera nelietderību ieplaisā. Gan tikai mazliet. Jo atkal jau, kad padomā tālāk, – uz ko tad tā, uzpludinātā ezermalā sēdēdams, tu īsti skatīsies – uz vilcienu vai rūpnieciski izpletušos pienotavu tālumā? Kur vestu taciņas, kas kaut kādos plānos, šķiet, reiz manītas? Daudzi un dažādi būtu tie jautājumi, ja kāds pie šīs idejas atkal tiešām nopietni pieķertos…

Gluži ne tik ilgi perināts, bet tāpat sen kā aprunāts ir Brīvības laukuma atjaunošana plāns Tukumā. Un, atšķirībā no ezera atjaunošanas liderīgi gaisīgajām idejām, te klāt ķērušies pavisam praktiski – žogs jau apkārt un arī ”pirmā lāpsta” jau iedurta. Pavadošās balsis šim projektam, kas, kā vairākkārt esam vēstījuši, īsti nav tas pats svaigākas un inovatīvākais, nebūt neskan vienotā dziesmā. Vieni atzīst, ka rekonstrukciju vajadzēja jau sen un ka brīžam “spļaudīgā” strūklaka un brukt sākušie soliņi nav tas, pie kā visām varītēm būtu jāturas. Lielā mērā un es personīgi tam pievienojos, kaut subjektīvi un kā vienmēr… Koku žēl, kas šos darbus  daļa nepārdzīvos. Un skaidrs jau, ka tik lieli, zaļi un veldzējoši te – piemēram, pie redakcijas logiem, arī vairs nekad nebūs… Bet citi velta kritiskus vārdus iecerētajam projektam, uzverot, ka, viņuprāt, laukums jau esošajā izskatā ir gana ērts un estētisks – nebūtu pārveidojams, tikai labākajā gadījumā mazliet atjaunojams.

Tie tādi – divu viedokļu poli, bet pa vidu virmo vēl daudzas un dažādas idejas, izteikumi, ko un kā vajadzētu vai tieši pretēji – nevajadzētu Brīvības laukumā darīt.

Bet tā pirmā lāpsta… Projekts ir sācies, un, pieņemu, ka laukums, tāpat kā apkārtējās teritorijas, drīz vien pārvētīsies kārtīgā būvlaukumā. Un no līdzšinējās pieredzes spriežu, ka tādās situācijās īsti nav vērts vairs lauzts šķēpus par to, kā būtu, ja būtu. Toties der sekot līdzi notiekošajam un cerēt, ka būvlaukums te būs pēc iespējas īsāku laiku. Ne tik daudz, domājot par satiksmes vai vienkārši pārvietošanā grūtībām, bet gan, turot visus četrus īkšķus par vietējiem uzņēmējiem, kas arvien te – brīžam pustukšajā pilsētas vecpilsētas centrā – vēl varonīgi turas. Savukārt, kad jaunais laukums būs (Un vai maz drīkst domāt, ka varētu būt arī citādāk!?), tiešām un no sirds novēlu, lai Tukumam tā būtu jauna elpa, ne tikai jauna telpa! Lai pilsētas centrs attīstītos kompleksi, nepiemirstot arī, piemēram, par šobrīd žēli noskretušajām vēsturiskajām ēkām un loģisku satiksmes organizāciju. Lai laukums nebūtu tāds kā zelta zobs (2,6 miljonu vērtībā) apdrupušu zobu mutē! No sirds – novēlu un ceru!