Šīs pārdomas radās pēc vairākiem notikumiem, kuros ne vien piedalījāmies, bet kurus arī tikām šķetinājuši. Un tie visi lika padomāt par to, ko vienā pašvaldībā nozīmē cilvēks. Vispirms par to lika aizdomāties nu jau četrās iedzīvotāju sapulcēs dzirdētais, ka, lūk, lai arī sociālā dienestā pēc palīdzības nākušo cilvēku skaits pieaudzis, izmaksāto pabalstu apmērs naudā sarucis. Tātad situācija novadā tiktāl uzlabojusies, ka vajadzība pēc pabalstiem samazinājusies? Lai gan – vienā sapulcē ļaudis par dzirdēto skaļi apsmējās, vārdos neviens to neapšaubīja. Baidījās, negribēja strīdēties?! Un kā tas ir realitātē? Vai novados cilvēki dzīvo labāk? Ir labāk paēduši, labāk apģērbti un par savu nākotni pārliecinātāki? Vai labāk izskatās tikai cipari?

Kāds ir tas katras ģimenes stāsts, kurš, palīdzību prasot, tika noraidīts?

Līdzīgs stāsts ir par bezpajumtniekiem un vietu, kur viņiem palikt. Tukumā, piemēram, ir patversme, ir dienesti, bet ik ziemu ar šiem ļaudīm pilnas daudzdzīvokļu māju kāpņu telpas, bēniņi un pagrabi. Iedzīvotājus varam mierināt ar vārdiem, ka drīz no kāpņu telpām viņi aizdosies un ieņems dārza mājiņas, taču nākamajā ziemā viss līdzīgi atkārtosies.

Un tad vēl strīds par nelaimīgo mājiņu, kas it kā turpināja iepriekš aprakstīto stāstu par grāvi Laustiķa dārziņos, kuru rokot sapostīja stādījumus. Neviens jau neapstrīd grāvja vajadzību un normatīvo aktu prasības; neviens neapgalvo, ka nebūtu jāievēro noteikumi un katra būve drīkst kļūt par likumīgu tikai paša iegribu pēc. Taču aiz visiem šiem normatīviem, jā, arī aiz loģikas, ir kāds cilvēks. Iespējams, vienmēr bijis likuma paklausīgs, iespējams, kluss un mierīgs un nevienam nekad neko nav prasījis? Un jautājums jau nav par likumīgo taisnību, jo, protams, tā ir domes pusē, bet par svara kategorijām – no vienas puses pašvaldība ar mantiskajiem, normatīvajiem un informatīvajiem resursiem, no otras – iedzīvotājs, kam tik vien ir kā viņa zaudējums… Tieši tāpēc gribētos, lai pašvaldība, apzinoties savas lielās iespējas, saredzētu arī otru pusi. Mūsu taču nav daudz, nav simtiem tūkstošu, lai teiktu, ka katru jau nevar uzklausīt, atcerēties vai saprast. Mūsu ir ļoti maz, un ar katru gadu paliek arvien mazāk…