Gluži kā dzimšanas dienas, kas pienāk katru gadu un padara tevi par gadu vecāku, tāpat arī 1. septembris katru skolas bērnu padara par vienu klasi vecāku. Par gadu tuvāk kādam mērķim, kuru klusībā ir sevī apdomājis vai arī izteicis skaļi teju vai katrs. Protams, sākuma klasēs šie mērķi būs lieli un tāli – jo tai brīdī šķiet, ka vēl taču ir tik daudz laika visu iemācīties un sasniegt. Aktrise, skolotāja, dziedātāja, mākslinieks, ārsts, policists, jūrnieks… Nemaz ne tik nereālas apņemšanas, jo īpaši, kad intervijās pārliecināmies, ka kāds tiešām savam sapnim sekojis jau no bērnu dienām un nebūt nav izvēlētajā profesijā vīlies… Protams, vecāki, tantes un onkuļi, zinot, kādus klupienus un punus dzīve var sagādāt, noteikti atradis katram no šiem sapņiem kādu ”blakni”, jo – ”ko tāds mākslinieks nopelnīs un ko – ēdīs”, vai skolotājs – ”tas tikai 1. septembrī tiek gandarīts un tad pat – tikai ar puķēm, bet pārējo laiku pavada streikos”… Bet par aktrisēm labāk skaļi nerunāt – tur jaunie laiki pieprasa tik lielu gara un miesas brīvību, ka vecākiem būs jāaizmirst par lūkošanos uz bērnu zilajā ekrānā…

Tas viss, protams, ir joks. Lielākoties vecāki ar prieku uztver jebkuru bērna iedomu un gatavi viņu atbalstīt, ka tikai mācītos un gribētu dzīvē ko [vairāk] sasniegt. Pat ja pirmajā reizē viss iecerētais neizdodas, arī otrajā – ne, katrs nākamais sapnis vienalga tiek uztverts ja ne ar prieku, tad ar dziļdomīgu paklusēšanu, bet tāda jau tā vecāku daba, ka ar visu, kas nāk priekšā, jāsadzīvo un, kas svarīgāk, – savs bērns arī labajos centienos jāatbalsta!

Taču līdz rītdienas tālajam mērķi no tās mazās sapņotājas knīpas vēl jāizaug. Un šī augšana lielākoties notiek skolā, kuru savam bērnam izvēlas vecāks. Ir bail pat domāt, kādas – cik lielas un tālredzīgas – cerības tiek liktas uz pirmo un nākamajiem skolotājiem, uz skolu!… Un ir vienalga, vai vecāki izvēlas mazu lauku skolu, vai mācību iestādi savā vai kaimiņu pagastā/pilsētā, vai mācību iestādi galvaspilsētā – visi cer, ka tieši šī skola būs tā labākā un šie skolotāji – paši zinošākie, bērnus atbalstošākie. Vai kādam ienāk prātā, ka priekšā gara darba stundas, puņķi un asaras? 1. septembrī noteikti nē, jo šodien svētki, darbs būs rīt, nē – pirmdien… Un garajā izglītošanās ceļā nebūs jau tikai grūtības vien, nāks arī gandarījums, uzslavas un arī – saprašana. Un tiem līdzi atkal jauni sapņi.

Tāpēc ļoti gribas novēlēt, lai skolas gadiem tomēr ir tāds zināms vieglums, taču ne tas, kas vairāk saucams par muļķa laišanu vai malā stāvēšanu. Arī rožu kaisīšana šajā ceļā nav vajadzīga, tāpat kā ar karoti ielejamas zināšanas. Taču svarīgi – lai ceļš uz nākotnes sapņiem nebūtu gluži vai kā klintī jāizcērt. Labāk, lai to vieglāku dara zināt un radoši darboties kāre, izdošanās un jaunklājumu prieks! Lai izdodas! Lai labs un vēlīgs ceļavējš, zinību kalnā dodoties!