Pirms nedēļas, braucot pāri Lielupes tiltam, virs aizsaluša dīķa ievēroju pamestas autoriepas. Kas notiks, kad ledus nokusīs?… Nu noburbulēs riepas dibenā un, ja ticēt dabas draugiem, sairs ne ātrāk kā pēc 1000 gadiem. Nu gan jau šīs riepas neviens īpaši nemazgāja, tātad tajās varētu būt pilns lielceļa komplekts – sākot no eža kažociņa un beidzot ar autoeļļas atliekām. Šis pa lielam tehnogēnais kokteilītis sadalīsies ātrāk un nonāks muļķa zivtelēs, ko aizrautīgi makšķerēs, iespējams, tie paši ņiprie ļaudis, kas riepas virs ledus savilka… Kā stāsta, smagie metāli (arī atsvariņos lietoto svinu par tādu uzskata) neizvadās, bet uzkrājas taukaudos un izraisa dažādas nevēlamas mutācijas, ko vienkāršāk saukt par vēzi. Lai nu kādas pasaules organizācijas brīdina, ka tuvākajā desmitgadē saslimšanas ar vēzi dubultosies, jādomā, copmaņi par to nav dzirdējuši un viņu draugu, paziņu lokā – tpu, tpu, tpu! – neviens ar šo biežāk nedziedināmo, kā dziedināmo kaiti neslimo… Jācer taču uz labāko, vai ne? Iespējams, tādi pat optimisti ir tie, kas jau šonedēļ iesildījuši kūlas dedzināšanas sezonu. Lai nu nedomā par dzīvo radību, kas laukā sadeg, par šķūņiem un mājām, kas ik gadu nosvilst, bet par veselību taču vajadzētu padomāt!? Ik gadu kladzinu un arī šogad atkārtošu – dedzinot visu mākslīgo un zemās temperatūrās (kā kūlas ugunsgrēkā) arī dabīgo, gaisā un vēlāk augsnē, bet vēl vēlāk arī zivīs, mājlopos un vispēdīgi cilvēkos nonāk noturīgi organiskie piesārņotāji – pamatā – oglekļa bāzes savienojumi, kas i pat vārītās skābēs nešķīst, kur nu vēl cilvēka organismā. Jāatzīst, bez šiem savienojumiem modernā pasaule vairs nav iedomājama, tomēr – kāpēc tos un slimības vairot?

Bet pavasara saulītē daudzos pagalmos redzu talkas dienai sagatavotus ugunskura krāvumus, kur vecās lupatas, plastmasas trauki, plēves, pudeles un pat dīvāni… Labu apetīti, piromāni!