Domāju, ka šādi pretnostatījot vienus un otrus, nekāds labais stāsts sanākt nevar, jo, kā parādījis Covid-19 krīzes laiks, katram no uzņēmumiem, protams, atkarībā no darbības jomas, ir savas problēmas.
Raugoties, piemēram, no bezdarba statistikas, kurā bezdarbnieku skaita pieauguma ziņā esam izvirzījušies Eiropas Savienības galvgalī, liels uzņēmums, kurā ir daudz darbinieku, saprotams, šo skaitli padara vēl lielāku, bet vienu vai divus darbiniekus no maza SIA neviens pat nepamana. Diemžēl, vērtējot dažādos atbalsta mehānismus, kurus valsts piedāvāja uzņēmējiem krīzes mazināšanai, tieši mazie un jo īpaši nesenā laikā veidoti uzņēmumi palika zaudētājos. Kāpēc? Pirmkārt, jau tāpēc, ka valsts piešķirtais atbalsts prasīja no uzņēmēja papildu zināšanas, lai tam pieteiktos, kas lielā uzņēmumā bija noteiktas nodaļas vai speciālistu uzdevums, bet mazā, kurā nav personāla vai mārketinga daļas, savas juristu komandas un citu gudro prātu, nekas cits neatlika, ka pielikt pie durvīm plāksnīti “slēgts”. Tādi bija mazi veikaliņi, kafejnīcas, frizētavas, saloni, kuru darbība bija tieši atkarīga no klientu plūsmas un kurā nereti saimniekoja ģimene, draugi utt. Saprotams, ka valsts naudu par smukām acīm nedos un formalitātes būs jākārto, taču, apskatoties milzīgo Covid-19 laikā tapušo likumu un Ministru kabineta noteikumu gūzmu, saprotams, ka nepieredzējušam nav viegli izlauzties līdz pozitīvam atbalstam. Piemēram, lai saņemtu kaut vai to pašu dīkstāves pabalstu, kas tagad jau beidzies, bija grūti trāpīt īstajā tīkla acī – pašnodarbinātajiem vien bija 15 ierobežojumu; jo, piemēram, pabalstu nemaksāja uzņēmumiem, kas reģistrēti pēc 1. marta. Bet pavisam nesen gadījās runāt ar tāda uzņēmuma pārstāvi, kas bija ieguldījis lielu darbu un līdzekļus, lai savu mazo ģimenes uzņēmumu atvērtu tieši 14. martā, kas bija sestdiena, taču, protams, vīruss tam pārvilka svītru. Ne jau tikai atklāšanai, bet darbībai kopumā. Vai šeit nebija vajadzīgs atbalsts?!
Protams, šie cilvēki, šie mazie uzņēmēji izdzīvoja un, par laimi, ir apņēmīgi savu darbu turpināt, taču, kā daudziem, lielākais atbalsts šajā laikā bija vienīgi ģimene. Tāpēc jāsecina, ka lielajos valsts plānos šie mazie kaut kā paliek novārtā, lai gan – ja padomā, kas var būt labāks par to, ka viena ģimene izlemj veidot tādu biznesa modeli, kas palīdz pašiem izdzīvot un vēl samaksāt nodokļus? Tāpēc varbūt tieši tai mazajā jāieklausās vairāk?! Tam jāpalīdz vairāk – kā valstij, tā pašvaldībai, nevis jāvērš visa sava ”biroja” spēks uz to, lai atrakstītos, kāpēc atbalstu nevar (vai nevēlas?) sniegt?! Jo – nav nekā vienkāršāka par to, kā uzrakstīt likumu virknējumu, tā pamatojot noraidījumu, nevis atrast veidu, kā caur tām pašām normatīvo aktu kaudzēm atrast to vienu, kas tomēr ļautu palīdzēt. Palīdzēt ikvienam apņēmīgam un uzņēmīgam cilvēkam, kas spēj sagādāt sev darbavietu pats, spēj, iespējams, darbā pieņemt vēl kādu un, maksājot, nodokļus, uzturēt gan šo valsti, gan – pašvaldības.