Tieši šobrīd vecākais bērns apgūst autovadīšanas noslēpumus un pilnā mērā izbauda to, kā tas ir – būt pie mācību automašīnas stūres galvaspilsētas blīvajā satiksmē. Lielākoties tās ainiņas ir tādas, ka citi braucēji – drošs paliek nedrošs – mēģina ieturēt pēc iespējas lielāku distanci ar mācību auto un pie pirmās izdevības, lai tur vai kas, apdzen. Kāds pieklājīgāk, cits, rēcinot dzinēju un melnus dūmus pa izpūtēju izspļaujot, – klasiski agresīvā braucēja manierē. Mierinu, ka diemžēl jau arī pie tā dzīvē būs lielā mērā jāpierod, īpaši, kad tiesības būs kabatā un sāksies neatkarīgā braucēja dzīve. Bet vienlaikus nodomāju: kāpēc gan, kāpēc jāpierod?! Kāpēc nevis pareiza braukšana atļautā ātrumā ir norma, bet kaut kas stipri stiepjamāks jeb interpretējamāks, ko dažkārt mēdz apzīmēt ar vārdu savienojumu “iekļaušanās plūsmā”? 

Būs šausmīgi melots un liekuļots, ja apgalvošu, ka pati nu nekad nemēdzu bubināt zem deguna tad, kad priekšā braucējs ikurāt ieņēmis galvā vilkties zem atļautā braukšana ātruma. Savukārt, kad kāds ļoti skrupulozi ievēro visus ceļu satiksmes noteikumus, pirmais, kas automātiski iešaujas prātā…– vai tik nav dzēris, ja jau tik ļoti cenšas? Protams, tā domāt, nekādā ziņā nav pareizi. Taču tajā pašā laikā tas ir tikai vēl viens apliecinājums tam, ka braukt noteikumiem atbilstoši uz Latvijas ceļiem ir mazāk ierasti nekā dažādas gradācijas pārkāpumi. Un, lai kā negribētos vilkt līdzi meldiņam par to, cik pie mums ”viss slikti“, grūti nemanīt, ka lielā mērā tiešām esam pat ļoti agresīvu, neiecietīgu un neuzmanīgu braucēju nācija. Īpaši, ja ir ar ko salīdzināt un ir gadījies pabraukt arī pa ceļiem ārpus Latvijas.  

Šī gada pirmajos piecos mēnešos uz Latvijas ceļiem ir jau 23 bojāgājušie, to vidū arī mazaizsargātākie satiksmes dalībnieki – bērni, velosipēdisti (un nav pat vēl īsti sākusies vasaras sezona!). Sociālo tīklu laikmeta spožums un posts tajā, ka vienmēr atradīsies kāds vai drīzāk kādi, kas zina gan, vai vismaz apgalvo zinām katrā gadījumā vainīgo. Neticat? Palasiet komentārus pie teju katra nopublicētā negadījuma! Pēdējais – Mērsraga pusē, kur uz grants ceļa bojā gāja desmitgadīgs skolēns uz velosipēda. Cik vieni kaismīgi iestājas, ka šoferis noteikti ievērojami pārsniedza braukšanas ātrumu, tik otri sašutinās par to, ka tomēr vēl tik mazam bērnam nevajadzēja piecu kilometrus mērot vienam pašam. Kā tur īsti bija, par to lai spriež un vērtē profesionāļi. Tomēr grūti nepamanīt, ka, visticamāk, atkāpes no noteikumiem bija kā no vienas, tā arī no otras satiksmes negadījumā iesaistītā puses, diemžēl ar pavisam, pavisam traģiskām sekām…

Var vainot infrastruktūru, laikapstākļus vai, nez, likteni, bet nepiedodami daudzos gadījumos, šķiet, tiešām būtu līdzējusi vienkārši uzmanīgāka un pārdomātāka braukšana!