Viens no klasiskā liberālisma pamatpostulātiem – tiesības uz privātīpašumu. Un, kad Latvijā norisinājās lielā Režīmu maiņa (saulaino sociālismu nomainīja daudzsološā demokrātija), katrs daudz maz sevi cienošs pilsonis (un nepilsonis arī) legāli, puslegāli vai pavisam nelegāli steidza šīs tiesības kā nebūt iegūt. Taču acīmredzot šo 26 neatkarības gadu laikā ne katrs ir spējis tikt galā ar savu privātīpašnieka lomu, jo kā gan citādi lai izskaidro daudzo graustu un graustiņu īpatsvaru?…

Šobrīd visskaļāk kliedz tieši Rīgas pašvaldība, kas uzskaitījusi – pilsētā esot 36 ēkas, kas ne tikai pilsētas vizuālo skatu, bet arī cilvēku drošību un pat dzīvību apdraudot. Uz šiem palīgā saucieniem reaģējis pat premjerministrs, televīzijā solot, ka… drīzumā būs grozījumi Publiskas personas mantas atsavināšanas likumā… Pajokoju! Nebūs vis nekādi grozījumi. Valdības galva vien apsolīja, ka drīzumā tiks uzsāktas diskusijas (!) par šādu likuma grozījumu nepieciešamību, kas tā kā ļaušot graustu īpašniekus atbrīvot no viņu vissvētākajām tiesībām uz šādu privātīpašumu. Lai vai kā, šobrīd problēmai nav ne gala, ne malas. Un, ja galvaspilsētā ēka, pat pusnogruvusi, ir vērtība pati par sevi, ko darīt citām pilsētām un pagastiem, kur, nebaidos apgalvot, katrā pa kādam ”dzīvībai bīstamam“ objektam?

Saprotams, jau ka nereti visa pamatā ir visbanālākais naudas trūkums. Nu nopirka par pajām kādreizējo kolhoza īpašumu, nu gribēja kaut ko tādu lielu un skaistu, bet izrādījās, – ja neesi Lielajiem Pārdales procesiem tuvu klāt stāvējis, jaunajā valsts režīmā kļūt turīgam ir tikpat grūti kā vecajā. Un tā nu nopirktās, valsts atgrieztās, mantojumā saņemtās vai, cerot uz mūžīgo ekonomisko augšupeju, kredītā iegādātas ēkas turpina grūt.

Kaut kāda politiska iejaukšanās jau tajā visā noteikti ir nepieciešama, bet, vai atbrīvojot graustus no to īpašniekiem, automātiski tiks atrisināta pati graustu problēma? Vai pašvaldības būs labākas un, kas svarīgāk, naudu un lielu naudu graustos ieguldīt spējīgākas? Atļaušos apšaubīt…