Līdz ar Frederika Šopēna noktirnes skaņām dubļos izvārtītajai zemei pieglaužas sniegs – un pārslu pa pārslai aizsnieg ambīcijas un sīkmanība. Top skaidrs – viss šajā dzīvē ir labojams, panākams un sasniedzams, kamēr mēs darām Dieva uzticēto darbu – dzīvojam. Kamēr mēs dāvinām saviem tuvajiem visdārgāko un visneatgriežamāko – savas dzīves laiku. Jo vairāk laika veltām pienākumu izpildei, nevis dzīvošanai, jo dārgākas dāvanas pērkam saviem mīļajiem – atvainojoties, ka dzīves enerģiju šķiežam neīstajā virzienā. Bet bija laiks, kad bērniem prieku sagādāja dzeltens plastmasas zirdziņš – bez baterijām un īpašām spējām. Reizēm liktenim labpatīkas cilvēku kārtīgi sapurināt, lai norādītu uz būtisko, kas laika gaitā tā apaudzis ar nesvarīgiem sīkumiem, ka nav pat vairs ieraugāms. Cik tas būtu labi, ja mēs ne tikai gribētu, bet arī prastu palīdzēt vienmēr, kad mūsu līdzcilvēkiem tas ir nepieciešams!

Aizsiesim dāvanas trejdeviņiem mezgliem un noslēpsim visu, kas varētu to atsaiņošanu atvieglināt. Ļausim saviem mīļajiem knibināt mezgliņu pa mezgliņam, tā paildzinot skaisto gaidīšanas mirkli un atgādinot, ka nekas šajā dzīvē nav iegūstams bez piepūles, bez cenšanās. Žēl skaisti iesaiņoto dāvanu, kad Kevins – tas, kas tieši ap Ziemassvētkiem paliek viens pats mājās – tās steigšus pārvērš par saplēsta ietinamā papīra un krāšņu lentīšu drazu kaudzi. Atvēršanas prieks ir bijis tik īss! Pat debesu manna Apsolītās zemes meklētājiem savulaik netika sūtīta tāpat vien – tā bija alga par izšķiršanos starp ierasto dzīvi verdzībā un neparedzamo brīvību – klejojumiem, kas ievilkās 40 gadu garumā. Iespējams, ka augstākie spēki var palīdzēt laimēt loterijā, bet uz laimestu jācer un aizpildītā loterijas biļete jāaizsūta ikvienam pašam.
Zintnieki saka, ka šis laiks ir ļoti svarīgs – pa atvērtajām laika lūkām notiekot enerģijas apmaiņa ar kosmosu. Vairāk nekā jebkad ir jābūt atbildīgiem par to, ko darām, runājam, domājam. Būtiski ir nemelot – neteikt to, kas neatbilst patiesajai notikšanai. Jūs sacīsiet – jau virsrakstā samelots! Jā, zeme vēl ir sniega gaidās, bet dvēselē jau krīt baltas, baltas pārslas. Un kaut kur tuvumā, krēpēm plīvojot, aulekšo dzeltens plastmasas zirdziņš…