Krievijas specoperācijas toreiz un tagad

Pirms 73 gadiem laukos saimnieki iekopa savu zemi, greznoja savu sētu un nevienam prātā neienāca, ka vienā naktī kāds iebruks, apcietinās gan bērnus, gan sirmgalvjus – visus, kas tobrīd atradās mājās, salādēs cilvēkus lopu vagonos un aizvedīs uz Sibīriju! No Latvijas, kā vēsta arhīvu materiāli, izsūtīja 42 149 cilvēkus, bet faktiski izsūtījumā atradās 44 191 cilvēks, jo daudzi vienkārši devās ģimenēm līdz. Gandrīz 1/3 no apcietinātajiem un izsūtītajiem bija bērni līdz 16 gadu vecumam. Dati liecina, ka 183 cilvēki, to starp arī bērni, šo smago ceļojumu lopu vagonos neizcieta un gāja bojā. Pie izsūtījuma tiešajiem upuriem jāpieskaita arī tos, kas no bada, sala un slimībām mira, jau nonākuši izsūtījuma vietā. Bet rētas, ko ģimenēm, veselām dzimtām iecirta šī okupantu specoperācija, dziedējam joprojām.
Izsūtītos izmitināja Amūras, Irkutskas, Omskas, Krasnojarskas, Novosibirskas apgabalos. Tolaik šo sauca par operāciju «Priboj» jeb latviskojot – «Krasta banga». Nu lielākā daļa šī Golgātas ceļa gājēju jau kopj Dieva dārzus, viņu bērni jau kļuvuši par senioriem – septiņdesmitgadniekiem. Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena 25. martā, kad 1949. gadā notika masveidīgākās pēckara deportācijas, aizvien tiek pieminēta. Mēs godinām to cilvēku piemiņu, kuri neatgriezās, un nu jau arī to, kuri šīs šausmas pārcietuši, atgriezušies un apgūluši mūža miegā savā tēvzemē.
No gadu atstatuma raugoties, šķita, ka nekas līdzīgs sava absurduma, netaisnības un nežēlības ziņā ne Latvijā, ne citviet pasaulē – nu vismaz Eiropā noteikti – nekad vairs nevarētu notikt! Diemžēl Putina Krievijas specoperācija Ukrainā, nevarētu teikt, ka pārsteidza nesagatavotus, jo visi zināja, ka karaspēks tiek koncentrēts pie robežas, bet, šķiet, daudz nebija tādu, kas ticēja, ka tomēr mūsdienās, civilizētā pasaulē kaut kas tāds vispār būtu iespējams… Un nu jau veselu mēnesi Ukrainā notiek nežēlīgs Krievijas militāristu iebrukums, kam pretī stāv izcili varonīgie savas zemes aizstāvji. Bet agresoram, okupantam, kā jau savulaik piedzīvojām, ir vienalga, kādas šausmas pārcieš neapbruņotie mierīgie iedzīvotāji, ”atbrīvotājiem” ir vienalga, ka mirst bērni, sirmgalvji, sievietes, ka, aizstāvot savu dzimto pilsētu, savu zemi, mirst krietni vīri un ģimenes paliek bez tēviem, dēliem un vīriem. Bumbas tiek mestas uz skolām, slimnīcām, bērnudārziem, gruvešos pārvērstas dzīvojamās mājas… Mariupole piedzīvo blokādi, tur civiliedzīvotāji mirst badā un slāpēs. Filmās nofiksētais un redzētais posts ir neaprakstāms!… Galvā šaudās viens vienīgs jautājums, kā vispār kaut kas tāds mūsdienās iespējams, kā tas var notikt?! Kā iespējama tāda maniakāla cietsirdība tik lielā mērogā?!…
Ļoti ceru, ka pienāks diena, kad šo visu skatīs kara tribunāls, ceru, ka mūsu neprognozējamais Austrumu kaimiņš saņems pelnīto sodu un atbilstoši tiks novērtēts visā pasaulē. Vienlaikus gan nāksies saprast arī to, ka valsts aizsardzībā esam ieguldījuši daudz par maz un pat zināmā mērā esam bijuši visai vieglprātīgi. Šeit gan es vairāk domāju – valdības līmenī visos šajos neatkarības gados. Bet vienlaikus jāsaprot, ka turpmākajos gados vieglas dienas negaida ne tikai ukraiņus, – lai arī ļoti ceru, ka viņi karā uzvarēs un savu zemi nosargās, – bet arī mūs, jo daudz ko dzīvē nāksies pārkārtot. Bet.. būsim pateicīgi, ka virs galvas ir jumts, neliela pārticība un pats galvenais – mierīgas debesis…









