Konvenciju zini? Nu nemaz nav līdzīga…

Ir tāds vecumvecs jociņš par to, kā lauku cilvēks otram tādam pašam lauku cilvēkam apraksta pirmo reizi mūžā redzētu krokodilu. “Zirgu zini? Nemaz nav līdzīgs!” – viņš secina. Un paralēles ar šo manā prātā zīmējas, kad politiķi kārtējo reizi nonāk līdz neauglīgajām diskusijām par Stambulas konvenciju. Neauglīgas, jo tiek muļļātas gadiem, precīzāk, kopš 2011. gada 11. maija, kad konvencija tika parakstīta (gandrīz jubileja!). Un tā paralēle tāda, ka pārsvarā jau sparīgākā villošanās – vismaz virtuālajā vidē – noris starp ļaudīm, kas konvenciju paši ne acī nav skatījuši, bet itin viegli pavelkas uz baidīšanu ar tādiem pārpārajiem bubuļiem kā genderisms un viendzimuma laulība.
Nekad neesmu slēpusi, ka gan savu bērnu dēļ, gan, par nākotnes paaudzi kopumā domājot, esmu ar visām četrām par to, lai mūsu sabiedrība kļūtu pēc iespējas pieņemošāka. Lai nebūtu tā, ka bērns, jaunietis un, patiesībā, ikviens no mums, riskē kaut kur aiz stūra dabūt pa muti tikai tādēļ, ka kādam citam šķiet, ka tu ar kaut ko esi savādāks… Bet, diemžēl, tas arvien arī pie mums, Latvijā, ir nepiedodami aktuāli! Tajā pašā laikā nu nav man būtiski pārliecināt kādu konservatīvi domājošo, kuram, nez, puikas kleitās vai tamlīdzīgas izdarības šķiet pavisam absurda māžošanās. Arī tas ir saprotams un pieņemams. Taču tikai līdz brīdim, kad nesākas agresīva bļaustīšanās un pa(-ār)mācīšana, kā pareizi dzīvot – ala “dabisko ģimeņu“ kustības nefiltrētais populisms. Atsakos ticēt tiem un pieņemt apgalvojumus par to, ka, redz, kaut kādas tur pavisam niansētas izmaiņas likumā sagraus valsts pamatus un pie reizes liks pilsoņiem mesties nekontrolētos intīmos sakaros ar sava dzimuma pārstāvjiem vai pat mudinās masveidā mainīt dzimumu!
Bet pats interesantākais, ka Stambulas konvencija jau ne par to. Konteksts un mērķis ir viens vienīgs – cīņa ar vardarbību ģimenēs. Vai tā Latvijā tiešām nav būtiska problēma, ko risināt? Jēkabpils gadījums, kur atraidīts mīlnieks burtiskā nozīmē ķērās pie ieročiem, gribētos domāt, tomēr ir izņēmums. Tomēr tas apjoms pavisam personīgu stāstu par vardarbību, tostarp seksuālu, ko dažādu vecumu sievietes regulāri piedzīvo un, visbiežāk, – pašas savās ģimenēs, ir patiesi baiss…
Protams, ar pliku konvenciju, ja to izdrukā, labākajā gadījumā var vien kaitinošu mušu nosist, ne atrisināt vardarbību ģimenē. Tomēr, manuprāt, tā ir zīme – pavisam oficiālā, valstiskā līmenī, – ka vardarbība nekādā formā pie mums nav pieņemama vai attaisnojama. Tāpat tas būtu gana plats solis pretī tam, lai ar šo problēmu strādātu visos līmeņos, tostarp preventīvi, piemēram, veicinot izpratni sabiedrībā, nevis tikai cenšoties apkarot vardarbības sekas. Ticu, ka mēs to varam un, ticu, ka tā arī būs! Taču, dzirdot dažāda ranga konservatīvo populistu muldēšanu, ir skaidrs, ka ceļš līdz tam nepārprotami vēl ejams tāls. Un to apliecina kaut vai viens mazs, nejauši pamanīts piemēriņš. Proti, ir mums Latvijas mūzikas pasaulē tāds ekstravagants tēls kā Andris Kivičs, kas pat nav slēpis – nu, jā, gadījies viņam un ne vienu reizi vien savas sievietes arī fiziski pārmācīt. Pie savas pārliecības viņš, protams, turas cieši un pie katras izdevības piekomentē kaut no sērijas “tās sievietes mēdz izvest”. Tas, ka pieauguša cilvēka rīcība un tiesības ir no nepatīkamām attiecībām aiziet, nevis sist, viņa galviņā kaut kā tomēr nesaslēdzas. Bet nu Dievs ar pašu Kiviču, taču tas, ka tādu pārliecinātu sievu sitēju algo televīzija, kas, kā pati reklamē, rada saturu tieši sievietēm, gan, maigi izsakoties, šķiet dīvaini. Un ir tikai vēl viens piliens tajā problēmu jūrā, kas Latvijā ar steigu jārisina!









