Es padomāju, padomāju par bērniem, un mutes vietā palika plaukstas nospiedums – ārprāts! – ko mēs ar viņiem darām..!? Mēneša sākumā šausminājāmies par kruīza kuģa nogrimšanu Volgā, kur apmēram trešā daļa bojā gājušo – bērni… Tagad Oslo viens vājprātis apšauj desmitiem jauniešu un uz šī fona teju nenozīmīga šķiet ziņa, ka Afganistānā talibi atriebjoties pakāruši kāda vīra astoņgadīgo dēlu; vīrieša vaina tā, ka viņš, policists būdams, nav ļāvis izmantot dienesta automašīnu… O, zeme, atveries, – kurp ejam!? Ikviena bērna nāvei vajadzētu likt padomāt, kādā sabiedrībā dzīvojam…
Sabiedrībā, kas ne tikai nespēj gādāt par drošu vidi bērniem, bet izauklē slepkavas, kas tos nogalina. Ko teikt par sabiedrību, kas nogalina savu nākotni?… Ka patiesībā nav tik ļauni – ka skumstam par katru mirušu bērnu un slepkavas nosodām? Bet viedoklis taču nav tik viennozīmīgs, vai ne?.. Lai kādi būtu viedokļi, ir skaidrs, ka akmens laikmetā šīm problēmām būtu citi mērogi – ne laivas tik lielas, ne ieroči tādi, ne bērnu tik daudz, ko slaktēt. Bet šodienas pasaulē iespējas un riski pavisam citi – iespējams, var pat izskaitļot algoritmu – jo vairāk cilvēku, jo augstākas tehnoloģijas, jo vairāk izredžu mirt priekšlaicīgi… Varbūt tā kāda no augšas iestādīta populācijas regulēšanas programma; no sērijas – kas par daudz, tas par skādi? No tiesas nezinu, cik mūsu dzīvē Dieva daļas, tomēr sliecos domāt – Dievs priekšroku dod individuālām pārrunām, bet tās publiskās spēlītes – kādu Saeimu vēlēsim un kurā kariņā dosimies, tomēr vairāk pašu sadomātas. Ja bērniem tāpēc jācieš, laikam jau bezatbildīgi spēlējamies…