Šīsdienas laikraksta visādā ziņā vietas un laika visietilpīgākais materiāls ir veltīts…Tukuma pilsētas svētkiem. Jā, ar daudznedēļu kavēšanos redakcija pēc ilgstošas un neatlaidīgas prasīšanas tomēr saņēma informāciju par to, cik un kas ir izmaksājis. Iepriekš bija atrunāšanās par visu veidu noslēpumiem, kas, šķiet, jokaini, ja ņem vērā, ka svētkos pārsvarā tiek ieguldīta pašvaldības nauda!

Nelielai atkāpei – tāds vispārīgs novērojums, runājot par pašvaldību “noslēpumiem”. Laika gaitā gadījies visādi un arī atrunas par to, kāpēc tomēr nenosaukt vienu vai otru summu, pašvaldību amatvīriem un sievām ir bijušas visdažādākās, to skaitā, piemēram, ka “nevajagot taču tracināt tautu”. Un tauta tiešām vairs netiek tracināta, pateicoties Satversmes tiesas lēmumam, kas, paslēpjoties aiz bubuļa – Personas datu aizsardzības regula –, ļāva teju vienā diennaktī visām pašvaldību un valsts iestādēm steidzīgi izdzēst iepriekš publiski pieejamos darbinieku algu sarakstus. Vairs nevar lūkot, piemēram, cik nopelnījusi pagasta bibliotekāre un kāda ir tā atalgojuma šķēre attiecībā pret domes administratīvajā aparātā acīmredzami izdomātu amata aizpildītāju, kā arī izlobīt citu tikpat aizraujošu informāciju. Daļēji šo slepenības šķidrautu gan plānots atkal pavērt, jo, piemēram, kā izskanējis Saeimas Juridiskās komisijas diskusijās par šo pašu tematu, spēkā jau ir ne tikai regula, bet galu galā arī Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likums! Tas savukārt paģēr publicēt amatpersonu un darbinieku atlīdzības noteikšanas kritērijus un darba samaksas apmēru sadalījumā pa amatu grupām. Vienkāršiem vārdiem runājot, šī likuma nosacījumi un deputātu apņēmība, iespējams, drīzumā atkal mūs vedīs pie lēmuma, ka algas pašvaldību un valsts iestādes atkal būs spiestas publiskot, ar piebildi, ka Anniņa vai Pēterītis, kas konkrētajā pagastā un konkrētajā amatā jau strādā gadu desmitiem, netiks saukti vārdā.

Vai tā būs? Laiks un Saeimas lēmumi rādīs. Taču atklāta tik un tā paliek šī jautājuma, ja tā var izteikties, filosofiskā puse. Vai nodokļu maksātāju naudas izlietojumā maz vispār kas var būt slēpjams, neskaitot sociālos jautājumus, kas jau līdz šim ir bijusi sensitīva informācija? Nu, piemēram, ja vēlaties saņemt pašvaldības balvu par panākumiem sportā, vai tā nav nedaudz pieciešama neērtība – tapt publicētam? Vai cits gadījums: ja īrei tiek piešķirts pašvaldības dzīvoklis, vai attiecībā pret citiem garajā dzīvokļu rindā stāvošajiem, nebūtu tikai godīgi zināt, kuram tas ticis? Nu tiešām, kādi varētu būt potenciālie aizskārumi šādās situācijās? Ļoti iespējams, man fantāzija par švaku…Un tomēr šķiet, ka atklātībai visur, kur iesaistīta publiskā nauda, būtu jābūt vērtībai pašai par sevi. Ja nav mērķa ”optimizēt”, pārtērēt, iešmugulēt, atmazgāt vai veikt citas ”interesantas” darbības – tad kas tajā slēpjams?