Kad ikdienā aizbraucam uz kādu pagastu, parasti mēs nedomājam par to, kādu spēku, laiku un ieguldījumu no katra pasākuma dalībnieka, skatītāja vai klausītāja ir prasījusi būšana šajā notikumā. Reiz, kad šāda saruna tiešām sanāca, palika mazliet neērti, klausoties, ka kāds rudens vakara melnumā nācis kilometru, cits divus, bet kāda sieviete bija nobraukusi septiņus ar velosipēdu un pirms paša kultūras nama vēl dabūjusi lietus mākoņa gāzienu pār galvu. Klusītiņām gribējās vaicāt: vai traka?… Bet atnāca arī atbildes. Kā lai nenāk, ja savējie teātri spēlē, vai – dzied koris, kurā tik daudz gadu pavadīts, vai dejo mazbērni… Tāpēc vēlme satikties bijusi stiprāka par tik vilinošo palikšanu siltā mājā. Un galu galā tas ir pieradums būt visur klāt. ”Tā kultūras nams mūs ir pieradinājis…”

Par to visu aizdomājos Jaunsātu iedzīvotāju sapulcē un arī kādā nesenā intervijā, kur jau tad, kad diktofons bija izslēgts, tika pateikts citkārt nepasacītais  – ka laukos nav viegli ne pašdarbniekam, ne kultūras darba organizatoram, jo – kā viens, tā otrs ir atkarīgs no… citiem cilvēkiem. Vai nu viņi ir, vai viņu nav…

Tomēr ir arī cita bilde, saistīta ar jau pieminēto kultūras pieraduma ieaudzināšanu. Un jāsecina, ka cilvēks ir ļoti atkarīgs arī no tā, kas pagastā notiek – kultūrā, novadpētniecībā, citās aktivitātēs, vai, pareizāk, – vai vispār kaut kas notiek. Te atceros kādas kultūras darbinieces teikto, ka kovida laikā pagasts pazaudējis vairākas aktīvas pasākumu apmeklētājas, jo… ne jau slimība, nē, bet ilgstošā atšķirtība tomēr bijusi stiprāka par iepriekš ilgi loloto pieradumu… Pieradumu būt piederīgam un visur piedalīties. Un ja kādā vietā šāda gribēšana un arī varēšana pazūd arī kaut skaitliski nelielai, bet tomēr iniciatīvas grupai, kas iepriekš parāvusi līdzi daudzus citus, tai skaitā arī jaunos, tad kas sanāk galā un kultūras lauciņā?… Nekas! Jo – kur uz rāvienu ņemt tos aktīvos, kas piedalīsies sarīkojumos un stiprinās pagasta kultūras dzīvi, kas interesēsies par vietējās kopienas, vietas vēsturi un gadās arī par nākotni?!

Tad kāda ir pagasta vai ciema nākotne?!

Un atbildi guvu šai pašā sapulcē – ka jānovērtē un jālolo ikviens. Katrs viens, kas nāk un kaut ko dara. Ikviens, kas gatavs darboties biedrībā, domubiedru grupā, čaklo roku pulciņā un kopā glezno, strādā rokdarbus, ar citiem kopā pavada laiku. Un ik pa laikam aicina savā pulkā interesantus cilvēkus, pēta pagasta vēsturi… Ļoti bieži šādas grupas nav no augšas veidotas, bet radušās pašas, piemēram, ap kādu aktīvu cilvēku. Tikai tā palaimējies, ka kultūras vai tautas nams devis tām mājas, cita starpā labi saprotot, ka arī tas audzē šo kultūras sapratēju, tradīciju kopēju pulku. Un kas zina, kurā brīdī kāda ideja vai prasme ies dziļumā vai plašumā.

Kad reiz vaicāju, kāpēc šie cilvēki nāk kopā un tik daudz ko dara, atbilde bija, ka arī šādi var sevi parādīt savā pagastā un mudināt citus darīt ko līdzīgu. Tā ir kultūras jomas redzami neredzama daļa – biedrības, interešu kopas, aktīvisti, kas arī kopj kultūras lauciņu un veido katra pagasta un arī jau novada seju.

Un kur tad vēl dziedātāji, dejotāji, kas neskaita stundas, lai koptu to lielo svētku lauku?!…

Bet, atgriežoties pie šīs slejas sākuma, – tikai no mums pašiem vien atkarīgs, vai kultūras namā būs gaiši vai tumši logi. Un no mums pašiem atkarīgs, ko mēs gribēsim un cik bieži gribēsim redzēt, dzirdēt un darīt.