Jau kādu laiku, bieži pat vairākas reizes dienā nākas atbildēt uz vienu un to pašu jautājumu: ”Nu ko tu domā par bēgļiem?” Un jāatzīstas uzreiz, atbildes – reizēm garākas, reizēm – ne tik ļoti – nekādu mierinājumu, kā daudzi gaida, nesniedz…

Pirmā doma – man ir kauns. Kauns par savu valdību, par politiķiem, valsti. Kauns par sevi, jo es pati arī esmu šī valsts. Kauns, ka esam tik egocentriski un bezkaunīgi. Īpaši iespaidīgi to varēja sajust dienās, kad līdztekus bezkaislīgajām vēstīm par kārtējiem noslīkušajiem bēgļiem ziņu virsraksti brēca par lauksaimnieku protestiem: ”Dodiet naudu! Dodiet kompensācijas! Dodiet iespēju nopelnīt!” Un, ziniet, šodienas kontekstā var saprast gan itāļu, gan austriešu un franču zemniekus, bet, paklau, ko mēs tur darām!? Mēs, kas neko vai tikpat kā neko nav nekādos fondos maksājuši, kas paši neko, ne aizsardzībai, ne ceļiem, ne kanalizācijai nevar gadu desmitiem sagrabināt, kas ne ar ko nav gatavi dalīties un pat niecīgu apgrūtinājumu pieciest!? Ar kādām tiesībām ko prasām no citiem!?

Un tad nāk otra doma – bailes par nākotni, par iespēju dzīvot šeit, savā zemē, dzīvot mierā un drošībā. Redzot, kas visapkārt notiek, taču nav šaubu – esam lielu, pat varbūt milzīgu pārmaiņu priekšā. Uz Eiropu, tās pārtikušo daļu, tātad – arī pie mums, virzās dažādas izcelsmes, dažādu centienu, tradīciju, arī aizdomīgu mērķu virzītas cilvēku masas. Un iedomātās neērtības, ko, iespējams, pat ar visu Citeiropas finansējumu radītu pāris tūkstošu bēgļu uzņemšana ir nieks, salīdzinot ar to neziņas blāķi, ko sola iespējamā realitāte… Un tā vietā, lai domātu, reāli risinātu kaut šobrīd jau skaidri apzināmās problēmas, lai, vēl nevienu ”svešo” neredzot, nesētu tautā nevajadzīga naida sēklas, mūsu politiķi…”spēlējas smiltiņās” jeb nedara neko. Vai arī vēl ļaunāk – tā vietā lai nomierinātu tautas satrauktos prātus ar plānveidīgu rīcību, visu šķiru un krāsu bezatbildīgie populisti tēlo, ka mīl un saprot tautu, un tāpēc, kā, teiksim, Brigmanis, kas Augusts, nopērk māju Lielbritānijā un solās būt stingrs savā pārliecībā, Eieropai (diez, kurai?), bēgļiem, pašu atbildībai parādot pigu!

Nu, sakiet, ko vēl šajā jautājumā domāt un teikt? Ka mūsu vidējie prāti, kam cilvēks ir tikai balts, pašu mājās par zaļiem cilvēciņiem var kļūt? Vai teikt, ka bažījos – cīņās par savām robežām vecā Eiropa ātri aizmirsīs mūs? Vai atgādināt, ka mūsu robežas, arī uz Austrumiem, daudzviet ir tikai meža stigai līdzīga svītra un armijas varenība – vien NATO 5. pants?…