Balansējot uz nelielās izkurtējuša sniega maliņas grāvja malā kādā no Jauntukuma ielām, iegrimstu pārdomās. Ne tikai par to, kur un kā lai sper nākamo soli, bet arī par to, vai nebūtu drošāk mesties četrrāpus un atkārtot interneta hītu, kurā redzami tieši tā pa ielām ”ejoši” kādas Anglijas pilsētiņas iedzīvotāji.

Savukārt redzot, kā kaimiņš pensionārs, ticis līdz vārtiņiem un aplūkojis vienlaidu ledusspoguli, par kādu jau dienas trīs pārvērtusies iela, ir gatavs paciesties un atlikt gājienu uz aptieku, kā arī uzklausot citas kaimiņienes stāstu par to, ka slimnīca esot pilna ar cilvēkiem, kas salauzušu locekļus, krītot dažādās vietās pilsētas ielās, es aizdomājos arī par to, kam man – visnotaļ kārtīgi nodokļus maksājošai pilsonei un šī novada iedzīvotājai, neslēpšu, arī tā patriotei – vispār ir vajadzīga pašvaldība… Pārliekot visus par un pret, izvērtējot visus ieguvumus un zaudējumus, secinu, ka daudz jau man nevajag. Tā kā dzīvoju privātā mājā, tad par visiem pielabojumiem un uzlabojumiem – ūdeni un kanalizāciju tai skaitā, es maksāju papildus un tā, kā par zelta kviešiem. (Jāpiebilst, ka abas ”ekstras” mājās jau bija, turklāt centralizētā ūdens padeve nāc no savulaik pašu iedzīvotāju par kopīgi samestiem līdzekļiem uzbūvēta ūdenstorņa.) Taču to ikdienības ”sīkumu” vidū, ko man un, domāju, ikvienam iedzīvotājam vai laukos, vai pilsētā tiešām vajag pavisam noteikti, ir ceļš un iela, pa kuru var pārvietoties. Taču, domāju, nebūšu samelojusi, ja teikšu, ka jau kopš pagājušās piektdienas vairums pilsētas grantēto ielu bija ja ne dzīvībai, tad veselībai īpaši bīstamas gan.

Jā, jā, zinu visas atrunas, ko, kā izrādās, arī šajā reizē pielieto pašvaldības atbildīgie – neko nevar darīt un vispār – nav arī jēgas. Neticiet? Pašķiriet pāris lappušu tālāk un izlasiet, ko žurnālistei A. Puķītei ir atbildējis domes priekšsēdētājs Ē. Lukmans. Un ziniet, es jau arī, optimiste būdama, nojaušu, ka tūdaļ būs pavasaris un tāpat viss nokusīs, tāpēc nauda, kas veltīta, piemēram, ielu un sniega tīrīšanai ir tieši un nepārprotami nomesta zemē. Taču ir kāda vienkārša metode, lai pārbaudītu, ir vai nav jēgas ”taisnību meklēt”: ir jāiedomājas, kas būtu, ja… Nu, kas būtu, ja lietus, piektdien nolijis, vairs nerādītos, ja viegli apmācies laiks ledusspoguli dienas piecas vai visu nedēļu uz mūsu ielām noturētu; ja (tfu, tfu, tfu!) vēl trīsreiz vairāk cilvēku salauztos?! Arī tad neviens neko darīt nevarētu? Izsludinātu pilsētu par stihijas zonu un humāno palīdzību pārrobežu draugiem vai Ministru kabinetam lūgtu?

Es tiešām nesaprotu, kāpēc tomēr nevar laikus nokaisīt ielas un nevis ar sāli, bet smilti-granti-parasto?! Nevar? Tad varbūt pašu valdība var atvest to kravu un nobērt pa rokai, lai ”slīcēju glābšana” tiešām ir pašu iedzīvotāju rokās? Kazi, arī citādi tiksim bez varas galā. Un naudu vēl kārtīgi ietaupīsim…