Reiz pazinu kādu kundzīti. Jauks, it kā pozitīvs un čakls cilvēciņš. Tomēr, būdama enerģiska un sparīga, saskaroties ar citu ļaužu, ne ģimenes locekļu ietekmi, kļuva mīksta kā vasks. Allaž satraucās un raizējās par svešu cilvēku viedokli, bezpalīdzīgi tam pakļaujoties un, kā tautā saka, allaž ļaujot “kāpt sev uz galvas.” Darba kolektīvs, priekšnieks, pat kaimiņš drīkstēja regulēt viņas vēlmes un vajadzības. Saskaņa ar ārējās pasaules “vadlīnijām” viņai šķita pat svarīgāka, nekā harmonija pašas ģimenē. Tur allaž “viss bija slikti”, vīrs un bērni tika audzināti visai skaļā un agresīvā formā, un sabiedrībā tik pakļāvīgā būtne, atgriežoties ģimenes ligzdā, pārvērtās par īstu harpiju. Diemžēl bez rezultātiem. Vīrs jau gadiem ilgi aizrāvās ar stiprināto dzērienu baudīšanu, bērni mātes bāršanos jau sen uztvēra kā “fona troksni”, bet labi domātās pamācības bija, tā teikt, “pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā”…

“Kaut kā neiet viņiem,” sacīja tie, kas šo ģimeni pazina tuvāk. Kāpēc “neiet”? Ej nu sazini. Varbūt savstarpējas cieņas trūkums, reiz iezadzies attiecībās, ar laiku tumšām metastāzēm pārņēmis vai katru ikdienas sīkumu? Varbūt…

Pēdējā laikā, lasot žurnālistu dienas gaismā celtos paradoksus, aizvien biežāk šķiet, ka tikko aprakstītais, ne visai veiksmīgais ģimenes modelis ir izplatījies un ieviesies arī daudz plašākos, valstiskos mērogos. Proti, daudz nedomājot, mēs pat bez īpašas piespiešanas liecam muguras svešu viedokļu un prasību priekšā, tikmēr paši savās mājās vai nu izmisīgi cenšamies ar pātagas metodi piedabūt pie kārtības un klausīšanas ignorances un nihilisma pārņemtos sabiedrības locekļus, vai haotiski rosāmies, bet produktīva rezultāta īsti nav.

Piemēru ir daudz. Skandalozā situācija ar “Rail Baltica”, kas nākotnē vēl sagādās dažu labu netīkamu pārsteigumu. Ne visai veiksmīgā cīņa ar ēnu ekonomiku, šokējošās atklāsmes un dīvainie lēmumi šajā procesā. Un situācijas, kas vistiešākā veidā ietekmē mūsu stratēģisko drošību. Nē, šoreiz ne par agresorvalsts militāriem droniem, kas “bez ļauniem nolūkiem” šiverē pa mūsu gaisa telpu. Ir arī citas satraucošas tendences.

Tā piemēram, pavasarī ar pārsteigumu uzzinājām, ka caur Latvijas ostām un pa mūsu dzelzceļu uz Krieviju vēl aizvien plūst stratēģiskās izejvielas – mangāna rūda, ko agresorvalsts izmanto ieroču tērauda ražošanā. Par to mediji ziņoja jau martā, bet tikai jūnijā mangāna rūdas eksporta un tranzīta aizliegumu Eiropas Savienība iekļāva sankciju paketē. Kas liedza pašiem ieviest kārtību uz savām robežām? Kāpēc bija jāgaida, kad Brisele teiks savu vārdu? Ja reiz pēc iegūtas medaļas hokeja čempionātā pāris stundu laikā un nakts vidū spējam pieņemt likumu, ka nākamā diena būs brīvdiena, tad kāpēc esam tik bezspēcīgi, lai tiesiskā ceļā liktu šķēršļus agresora militārajam atbalstam, kas beigu beigās var apdraudēt mūs pašus?

Žurnālisti pievērsuši uzmanību arī faktam, ka vēl aizvien nav pārtraukta ne kravu plūsma, ne sabiedriskā transporta kustība uz Krieviju un Baltkrieviju. Biļeti uz Maskavu var nopirkt kaut tūliņ. Sēdies autobusā un brauc! Kā tas vispār iespējams? Nemaz jau nerunājot par morālo aspektu, pastāv taču arī riski. Valsts drošības dienests norādījis, ka “..par augstajiem izlūkošanas un vervēšanas riskiem, Latvijas iedzīvotājiem apmeklējot Krieviju un Baltkrieviju, VDD ir informējis arī valsts augstākās amatpersonas. Pasažieru pārvadājumu apturēšana uz Krieviju un Baltkrieviju būtu politisks lēmums.” Bet lēmuma nav. Tikmēr Autotransporta direkcija, kuras kompetencē ir pasažieru pārvadājumu licencēšana, taisnojusies, ka “Satiksmes ministrija nav uzdevusi likvidēt starptautisko autobusu satiksmi ar Krieviju un Baltkrieviju. Pasažieru pārvadājumi tiek organizēti, pamatojoties uz starptautiskajiem līgumu starp Latviju, Krieviju un Baltkrieviju, kas parakstīti pirms 2022. gada 24. februāra..” (Portāls retv.lv, 12.04.2024). Kāpēc tad netiek lauzti šie līgumi ar agresorvalstīm? Tiešas atbildes nav. Laikam jāgaida, kad iejauksies kāds no malas vai kāds svarīgs aizokeāna politiķis bargi pakratīs pirkstu, un tikai tad spēsim sakārtot šo jautājumu.

Un visbeidzot, ar izbrīnu tikko lasām (svētdien, 15. septembrī, portālā lsm.lv ), ka Krievijas un Baltkrievijas pilsoņiem vēl aizvien pastāv iespēja iegūt nekustamos īpašumus Latvijā. Nu beidzot, kad karš Ukrainā ilgst jau divus ar pusi gadus, koalīcijas politiķi sākuši prātot, ka vajadzētu tā kā šo lietu sakārtot. Bet ekonomikas ministrs paskaidro: lai pilnībā aizliegtu trešo valstu pilsoņiem iegādāties visu veidu nekustamos īpašumus, esot jāvienojas ar Eiropu, jo ieslēdzoties “dažādi Eiropas Savienības vienotā tirgus mehānismi, kas ierobežo, ko var un nevar ar trešajām valstīm”. Nu re! Jau atkal izpeld visādas vadlīnijas un biznesa intereses, kas, šķiet, prevalē pār valstisku domāšanu. Ko nu? Atkal gaidīsim, ko Brisele teiks? Jo pašiem ar kārtības ieviešanu savā sētā “kaut kā neiet”.