Jau sesto gadu Adventa un Ziemassvētku laikā savās atmiņās atgriežos 2018. gada decembra nogalē, kad devos uz Parīzi, lai turpmākos sešus mēnešus būtu visai cieši saistīts ar šo renesanses un apgaismības laikmeta kultūras un ideju metropoli, zinātnes, arhitektūras, mākslas, modes, greznības un netiklības galvaspilsētu, vietu, kur dzīvojuši un strādājuši slaveni mākslinieki, mūziķi un rakstnieki. Te vēl arvien jūtama šī grūti aprakstāmā brīvības, atraisītības un mākslinieciskuma aura. Un tas – pat neraugoties uz milzīgo imigrantu pieplūdumu, kas dažu labu Parīzes rajonu padara līdzīgu kādai Āfrikas vai Tuvo Austrumu apdzīvotai vietai, liekot uz mirkli aizmirst, ka atrodamies Eiropas sirdī, kur atrodas slavenas universitātes un muzeji, dzejnieku apjūsmotie tilti pār Sēnas upi, pilis, parki, un fantastiski arhitektūras pieminekļi, starp kuriem īpašu vietu ieņem dievnami.

Jā, baznīcas, katedrāles, bazilikas, kultūras pieminekļu pērles, kurās apvienots viss labākais, ko spējuši paveikt sava laika izcilākie arhitekti un mākslinieki. Ikvienā Eiropas lielajā pilsētā – Prāgā, Milānā, Šartrā, Linkolnā, Viļņā, Rīgā un daudzviet citur ir šādas majestātiskas sakrālas celtnes. Daudzas no tām vēsturiski ieguvušas īpašu nozīmīgumu un kalpo kā sava veida simbols, ar ko lepojas tie, kam rūp nācijas kultūras mantojuma saglabāšana.

Barselonā tāda ir Santa Maria del Mar jeb jūras katedrāle, kuras būvniecībai akmeņus uz saviem pleciem gadu gadiem nesa simtiem brīvprātīgo strādnieku. Vīnes centrā jau gandrīz deviņus gadu simtus slejas Stephansdom jeb Svētā Stefena katedrāle, Krakovā – Marijas bazilika, savukārt Francijas, Reimsas, iedzīvotāji lepojas ar savu katedrāli, kurā kronēti 25 Francijas karaļi un kas saistīta ar leģendāro Orleānas jaunavu Žannu d’Arku. Šādus piemērus varētu nosaukt desmitiem, pat simtiem.

Visi šie staltie dievnami un tajos esošie sakrālās mākslas priekšmeti ir simboli vecās Eiropas kultūrai, kas gluži kā senās Romas impērijas laikā gan izjūt spiedienu no ārienes, gan pamazām sāk grūt no iekšienes. Šīs katedrāles ir gluži kā mūsu kultūras pēdējie bastioni, kas turpina pastāvēt par spīti modernās pasaules cilvēku morāles pagrimumam, neticībai, materiālismam un patēriņa kultam.

Parīzē ir divas šādas sakrālas celtnes – Svētās sirds bazilika, kuras apaļīgie kupoli no Monmartras pakalna paceļas pāri pilsētai, padarot šo celtni sevišķu, pateicoties tās krāšņajam izskatam un atrašanās vietai. Un, protams, Francijas un Eiropas lepnums – Parīzes Dievmātes katedrāle jeb Notre Dame, ko savā romānā aprakstījis Viktors Igo.

Manās atmiņās ir 2018. gada Ziemassvētku vakars, kad nolemju izmantot likteņa dāvāto unikālo iespēju, lai svētkos dotos uz šo pasaulslaveno baznīcu. No malu malām katedrāles laukuma virzienā plūst ļaužu straumes, valda svinīgi draudzīga kopības sajūta, bet tad… Žandarmērijas automašīnu bākugunis. Visapkārt katedrālei – nožogojumi, sargposteņi, maskoti speciālo uzdevumu vienību vīri ar automātiem. Kas noticis? Kārtējais terora akts? Visiem vēl baisā piemiņā pirms trim gadiem notikušie asiņainie teroristu uzbrukumi «Charlie Hebdo» redakcijai, Stade de France stadionam, Bataclan teātrim un vairākām vietējām kafejnīcām. Vai atkal? Nē, šoreiz tikai nepieciešamie drošības pasākumi, lai Ziemassvētku svinības varētu notikt bez terora aktiem un cilvēku upuriem…

Tā nu mēs, eiropieši, gan paši savās mājās, bet armijas un policijas ieroču apsardzībā, zilo bākuguņu apmirdzēti, dodamies svinēt savus Ziemassvētkus. Vēl tagad izjūtu toreiz piedzīvoto šoku par to, ka vispār kas tāds iespējams mūsdienu pasaulē, pašā Eiropas sirdī. Un līdz šim nebijušo kopības izjūtu, kas pārņem mūs visus, šeit sanākušos ļaužu simtus – gan parīziešus, gan viesus no pasaules malu malām, plecu pie pleca stāvot senajā katedrālē.

Pēc šī neaizmirstamā vakara paiet četri mēneši, un tad pirmdienas, 2019. gada 15. aprīļa, vakarā televīzija sāk pārraidīt šokējošus kadrus ar liesmu apņemto Notre Dame. Ugunsgrēku gan izdodas apdzēst, lielāko daļu mākslas darbu un sakrālo priekšmetu izdodas glābt, bet dievnams ir nopietni cietis…

Vajadzēja vairāk nekā piecus gadus un gandrīz miljardu (!) eiro investīciju, līdz atkal varēs skanēs zvani, aicinot uz Ziemassvētku dievkalpojumu. Runas par tīšu dedzināšanu ātri noklusa, oficiālā versija – nejauša aizdegšanās, negadījums…

Nu beidzot tas ir noticis, nu viens no Eiropas kultūras mantojuma simboliem atkal atvērts apmeklētājiem, un katedrāles zvani aicinoši skanēs tāpat kā pirms sešiem gadiem – kā simbols cerībai, ka mūsu kultūras vērtības paliks un netiks aizmirstas, ka tās tiks nodotas tālāk, no paaudzes paaudzē, tāpat kā tas bijis daudzus simtus gadus.

Arī mums ir savas mazās katedrāles, kas mūsu kultūrvēsturē ieņem ne mazāk svarīgu lomu kā lielās un pasaulē slavenās. Cerams, ka mums pietiks prāta, gribas un resursu, lai neļautu tām nogrimt vēstures aizmirstībā kopā ar pārējām mūsu kultūras un garīgajām vērtībām.