Aizvadītās nedēļas nogale pagāja Zolitūdes traģēdijas gadadienas zīmē – klusuma brīžos, atmiņās un pārdomās – ir šī mācība vai tās nav?

Tīšs vai netīšs noziegums? Apzināta vai neapzināta kļūda? Zināšana vai nezināšana? Paviršība vai godprātīgs darbs? Tie ir jautājumi, uz kuriem noteikti gribas dzirdēt atbildi, lai saprastu, kas Latvijā – projektēšanā, būvniecībā, kontrolē un atbildībā – notiek. Jo aiz visa tā stāv kas vairāk nekā šī viena traģēdija… Un vispirms tā ir paļāvība, uzticēšanās speciālistiem un viņu goda prātam, cerība, ka nekas tāds kā Zolitūde vairs neatkārtosies.

Laikā, kad katru nedēļu kādā Latvijas pašvaldībā apstiprina būvprojektus, būvē un ekspluatācijā pieņem ēkas, gribam cerēt, ka var droši palaist bērnus uz skolu, bērnudārzu, baudīt kultūru, sportot, iet uz veikalu. Patiesībā – pirms Zolitūdes mēs taču pat nepiedomājām, ka veikala apmeklējums var nebūt drošs… Tieši paļāvība, ka atbildīgais arī būs atbildīgs, iespējams, liedza mums pašiem ar atbildību pamanīt neizdarības, kuras tagad, un labi, ka vismaz tagad, pamanām vairāk. Mēs pamanām ieliekušos griestus, plaisas sienās, pamatos, signalizācijas skaņas… Bažas tikai, vai problēmas nopietnību neatrunās ar vārdiem, ka nekas liels jau tur nebija… Kā Tukuma «Rimi» gadījumā, kur eksperti griestu konstrukciju stāvokli atzina par avārijas stāvoklī esošu, bet daļa sabiedrības veikala slēgšanu uzskatīja par izrādīšanos un zaudējumiem… Pretēji rīcībai Raiņa ģimnāzijas sporta zāles remonta laikā, kur bez lielām kaislībām darbus pārtrauca un stiprināja konstrukcijas. Taču abos gadījumos svarīgais – drošība – tomēr tika panākta.

Tiesa, ir vēl kāds stāsts. Kad 2010. gada decembra beigās iegruva Zemgales vidusskolas aktu zāles jumts – vien nedaudz dienu pēc Ziemssvētku sarīkojumiem, līdz Zolitūdes traģēdijai bija nepilni trīs gadi. Skolas gadījumā sabiedrība paļāvās, ka būvnieki sākotnēji un vēlākos remontos zināja un zina, ko dara. Tagad mēs zinām, kas notiek, ja nezina un ja no šādas skolas nemācās.

Mēdz teikt, ka viena neizdarība rada nākamo, tāpēc, Zolitūdes mācības vērtējot,  arī savs darbs jāizvērtē – vai visu izdaru godprātīgi? Un tas jādara pat tad, ja aiz mana paraksta nestāv nez kādu traģisku seku rinda…