Pērnvasar krita vairāki karstuma rekordi – arī aizvadītajās brīvdienās (kazi, Sieviešdienas pēc!?) bija martam neraksturīgi silts – globālās sasilšanas tendences, tā teikt, uz delnas saredzamas.

Ikurāt tāpēc atbildīgāk pavēros saules sildītajās ārēs – kūlas laukos, vecās un jaunās atkritumu kaudzēs un… Jā, ar to pietika, lai atkal justos rosināts pavasara ieķērcienam par glupiem ieradumiem.

Ir labi zināms, ka kūlas dedzināšana ir aso izjūtu cienītāju izklaide. Tiem, kam rociņa kniešas ielaist guni pļavā, jārēķinās ar: a) iespēju nosvilināt ne vien savu un svešu mantu, bet arī pašam iedzīvoties apdegumos vai kļūt par pataloganatomu izpētes objektu; b) iespēju izsvēpēt zirnekļus – dabiskos ērču ienaidniekus, kas jau lodā apkārt, bet atstāt dziļāk ieslēpušās ērces, kas tāpat liktens ironijas pēc var jūs nogādāt mediķu aprūpē… Un vispēdīgi c) – degšana zemā temperatūrā, kā tas ir kūlas ugunsgrēkos, izplata vidē dioksīnus – toksiskas vielas, kas ieperinās dzīvo radību taukaudos (dioksīnus var ieelpot vai uzņemt, apēdot piesārņota ūdens vai augu lietotājus – zivis un lopus) un, vienkāršoti runājot, vairo onkoloģiskās jeb vēža, hormonālās, reproduktīvās un nervu sistēmas saslimšanas. Teiktais attiecas arī uz tiem gudriniekiem, kas piemājas dārziņā mēdz nokurināt vecās plēves un citas saimniecībā nederīgas lietas. Acīmredzot fakts, ka pēdējo desmit gadu laikā onkoloģisko saslimšanu skaits Latvijā pieaudzis par 39% (!) savdabīgos kārtības mīļotājus nerosina aizdomāties par vides veselības aspektiem…

Par nākotnes izaicinājumiem rūpējas arī tie, kas būvgružos izber veco šīferi – tie neko nav dzirdējuši par azbesta putekļu saistību ar plaušu vēzi un to, kāpēc padomju laikā ražotais šīferis ierindots bīstamo atkritumu sarakstā… Vai tiešām jūtamies tik stipri, vareni un veseli, lai par to vismaz neaizdomātos?!…