Interneta portālā „lsm” lasu  ziņu – «Latvijas pasts» grasās slēgt vairākas pasta nodaļas, izveidojot pasta pakalpojumu saņemšanas vietas, kas strādātu vienu stundu dienā.  Tiesa gan šoreiz vēl vismaz pagaidām šajā optimizācijas plānā netiek minēti mūsu novada pagasti. Un tomēr tas dara tramīgu. Nav jau vēl aizmirsusies iepriekšējā optimizācija, kur Pasts solīja, ka pastnieks ar avīzēm un sūtījumiem brauks noteiktā laikā, būs konkrētā ciemā, kur bija pasta nodaļa, un izsniegs sūtījumus, tad arī interesenti varēs pasūtīt avīzes, nopirkt aploksnes, pastmarkas, apsveikuma kartītes un taml. Katrā ziņā tika solīts, ka klienti neko nezaudēšot. Izrādījās, ka tā var solīt, sēžot kabinetos un spriežot pie sarunu galda. Dzīvē viss iznāca citādāk, jo pastnieks (un ne jau paša vainas dēļ) nespēj nodrošināt pasta izvadāšanu pēc grafika…

Līdz reformai arī mazākos ciemos bija pasta nodaļas, kas cilvēkiem bija gandrīz vai vienīgā pulcēšanas vieta. Un bija jauki, ka tur varēja nopirkt grāmatas, veļas pulveri, matu šampūnu, ziepes, sēklas, vēl citas preces. Pasta nodaļas darbinieks tādā nodaļā strādāja par pieticīgu aldziņu, nepilnu darba dienu. Telpas nereti pastam palīdzēja uzturēt vietējā pašvaldība.

Pašlaik ir dīvaina sajūta, ieejot, piemēram, Tukuma pasta nodaļā un skatoties uz vitrīnām ar dažādu preču piedāvājumu. Cik esmu bijusi pastā, nekad neesmu redzējusi, ka kāds par precēm interesētos. Turklāt pastā aizvien ir rindas un pasta darbinieces ir tik noslogotas, ka pat tad, ja kādu klientu arī prece interesētu, viņam vienkārši būtu neērti atraut aizņemtās sievietes no darba, kas tieši nav saistīts ar pasta pakalpojumiem. Pilsētā šampūnu un citas lietas taču var nopirkt daudzviet citur, arī par lētāku cenu un neaizkavējot citus cilvēkus.

Pašlaik tiek reklamētas dažādas akcijas, ”Apsveic māmiņu Māmiņas dienā!” un tamlīdzīgi.   Ideja jau laba, tomēr arī tas šķiet bezjēdzīgi, ja atceros, ka reiz, neilgi pēc mazas pasta nodaļas slēgšanas, kāda vecāka kundzīte man teica, ka gribot aizrakstīt draudzenei vēstuli, bet nevarot, jo neesot pastmarkas un aploksnes. Arī apsveikuma kartiņas viņa vairs nerakstot, jo uz Enguri aizbraukt pakaļ tām esot par tālu un grūtu. Nu jau šī kundze atdusas Ķesterciema kapiņos… Vai līdz ar viņas paaudzi būtu aizgājusi nebūtībā arī vēstuļu un atklātnīšu rakstīšana? Atceros, kā mājās stāvēja paciņās sasietas vecāku un radu vēstules no agrākiem laikiem, kurās, kaut arī dažkārt starp rindiņām (toreiz bija tādi laiki), ir arī būtiskas bijušo laiku liecības. Apsveikuma īsziņas telefonā un e-pasti ir steidzīgā laika produkti, kas ātri pazūd. Bet ar roku rakstīta vēstuli ir kas īpašs, paliekošs un, domāju, ka pilnībā tas nekad neizzudīs, ja vien ne Pasts ar savām kārtējām reorganizācijām…

Manuprāt, reorganizācijām vajadzētu būt vērstām uz to, lai pasta pakalpojumi cilvēkiem būtu izdevīgi. Ja, piemēram, vēlos nosūtīt grāmatu draudzenei uz Rāmuļiem (ir tāda vieta bijušajā Cēsu rajona), tad tam nebūtu jābūt kā smagam pārbaudījumam gan man, gan