Jau pagājusi nedēļa, kopš sācies jaunais mācību gads. Droši vien, lielai daļai skolēnu tas iesācies ar interesi un prieku par skolu, par to, ka satikti jauni draugi, ka var uzzināt ko jaunu, var izdauzīties… Taisnības labad gan jāsaka, ka prieks un interese tieši par mācībām, visticamāk, gan ir tikai pirmklasniekiem un atsevišķiem jaunāko klašu skolēniem vai ļoti centīgiem vidusskolēniem. Cik pusaudžu un jauniešu vecuma vecāku var droši apgalvot, ka viņu atvase uz skolu vai pat uz augstskolu iet ar prieku un interesi par mācībām?
Domāju, – atbildes ir visai vienkārši prognozējamas: vidējais Latvijas skolēns mācības uztver negatīvi un uz skolu iet nelabprāt. Jā, Latvijas sabiedrībā iesakņojies uzskats, ka par skolēna izglītošanu atbildīga tikai skola, izglītības sistēma. Pierasts visās skolēnu nezināšanās vainot skolu, skolotājus vai Izglītības ministriju. Bet – pirms sākt "lamāt" izglītības sistēmu, skolu, skolotājus, būtu vērts papētīt vidējo Latvijas ģimeni. Ja mēs – vecāki, tā godīgi pavērtētu sevi un saviem bērniem veltīto laiku, kāda aina pavērtos? Visbiežāk mēs esam aizņemti, ļo-ti aizņemti… Visticamāk, ka lielākais laiks, ko bērnam veltām, ir mērāms vienas stundas robežās. Un, ja vēl pavērtējam, cik šī stunda kvalitatīvi pavadīta? Šķiet, ka audzināšanas un izglītības jomā, vairumā ģimeņu visnotaļ populārs ir simts gadus vecs postulāts – labam bērnam jābūt redzamam (tagad nav obligāti), bet ne dzirdamam. Mūsdienās mēs to panākam ar tehnoloģiskām metodēm, nosēdinot bērnu pie datora vai spēļu konsoles, vai pretī televizoram, kur cauru diennakti nu var ņirbēt svešās valodās runājoši multeņu varoņi…
Un cik no mums – vecākiem gan ir pieticis pacietības, lai jau agrā bērnībā ieaudzināt vēlmi mācīties? Kopīga pasaku lasīšana, pacietība, kad tiek apgūti burti un cipari, un galvenais – ieinteresētība it visā, ko bērns stāsta, it visā, ar ko viņš vēlas dalīties – lūk, zinātkāra, mācīties griboša bērna vecāka uzdevumi. Un būtu labi, ja šī interese par to, kas ar bērnu notiek skolā nebeigtos līdz ar veiksmīgi pavadīto pirmo skolas gadu…
Diemžēl, mums nav laika… Bet mēs paļaujamies, ka visu, ko neesam paveikuši, paguvuši vai neesam gribējuši darīt, mūsu vietā izdarīs bērnu dārzs vai skola. Un kāpēc gan lai mūsu bērni interesētos par to, kas absolūti neinteresē mūs – viņu vecākus?