Kādudien pie autobusa pieturas Milzkalnē raisījās diskusijas par zaļo dzīvesveidu, piemēram, par to, kā gan lēmums par autobusu un vilcienu atcelšanu iet kopā ar valsts apņemšanos dzīvot un strādāt arvien zaļāk?! Tieši sabiedriskā transporta pārvadājumi nodrošina daudz zaļāku dzīvošanu, nevis vairākas vieglās automašīnas vienā ģimenē, bet – vārdi ar darbiem neiet kopā. Ja nav autobusa vai ja vietējā stacijā nepietur vilciens, paša vieglā automašīna kļūst par vienīgo alternatīvu, lai dotos uz darbu.

Un realitāte nav tālu jāmeklē, piemēram, tai pašā Milzkalnē elektrovilciens  vairs visos laikos pietur, jo, tā, lūk, līdz Rīgai tas var aizbraukt par pāris minūtēm ātrāk… No pieredzes gan jāsecina, ka nekādu lielo ieguvumu no tā, ka Milzkalnē vai Kūdrā vilciens nepietur, manīt nevar, jo galā tas tāpat nonāk tad, kad nonāk. Kādā pieturā ir vairāk braucēju, kāds iekāpj vai izkāpj ātrāk vai lēnāk – nu neaizvērsi jau tāpēc durvis kādam deguna galā. Tiesa gan, ielūkojoties valsts transporta attīstības pamatnostādnēs 2021.-2027. gadam, kur tieši runāts par to, kā samazināt CO² izmešus, norādīts, ka tieši dzelzceļš varētu kļūt par galveno sabiedriskā transporta veidu, tikai ir jāīsteno dažādi pasākumi, lai tā notiktu. Un viens no tiem ir ceļā pavadītā laiks. Izrādās, lai arvien vairāk iedzīvotāju izvēlētos vilcienu, ceļā pavadītais laiks nevar būt daudz lielāks, salīdzinot ar braucienu ar privāto automašīnu. Vēl šajās pamatnostādnēs minēts, ka ir svarīga dažādu transporta veidu savietojamība un – pakalpojuma kvalitāte.

Tieši aiz šiem diviem vārdiem atkal domas aizķērās, atceroties ilgi gaidītos jaunos vilcienus, kas dotu iespējas pavisam citai – daudz ātrākai – mobilitātei un kas ļautu saglabāt stacijas. Tikai… Šai brīdī acu priekšā norēgojas pabiezā sniega kārta, kas nu jau pārklājusi jauno peronu konstrukcijas Milzkalnes stacijā. Kopš 2020. gada augustā tika izsludināts iepirkums jaunās stacijas izbūvei, pagājuši trīs gadi. Kā noprotams no vizuālajiem materiāliem, te netiks būvēta nekāda megabūve, kas varētu ierindoties gadsimta labāko būvju topā, bet reiz sliesies vienkārša nojume. Ja tādai vajadzīgi trīs gadi, nav jābrīnās, ka simtkārt vērtīgākajā Rail Baltic projektā Rīga var palikt ārpus tā trases… Un velti mēs lēnīgumu piedēvējam igauņiem… Un re, tikmēr lietuvieši tūlīt palaidīs vilcienu uz Rīgu, par ko paldies – vismaz vienā virzienā varēsim būt mobili.

Bet kopumā šī vilcienu lieta liek aizdomāties: vai nu kāds tik ļoti nevēlas, lai Latvijas iedzīvotāji pa Latviju un ārpus tās brauktu ar komfortabliem vilcieniem, kuros var iekāpt “kā cilvēks”, vai arī šajos projektos ir tik daudz “nopelnīt gribētāju”, ka visus apmierināt nevar, tāpēc tie, cīnoties par savu vietu zem saules, visu tīšām novilcina. Cita izskaidrojuma tam nav. Un atliek vien, jauno dzelteno vilcienu gaidot, skatīties jau vairākkārt rādīto un nebūt ne jauno seriālu par aizraujošiem vilcienu maršrutiem pasaulē un… pasapņot, kā būtu, ja būtu…