Pievērsties šādai redakcijas slejas tēmai pamudināja brauciens uz Zenteni no Kandavas puses pa nupat kā noasfaltēto Cēres ceļu. Asfaltētajā daļā – satiksme kā uz citiem asfaltētiem lauku ceļiem, varbūt pat lielāka, jo daudziem gribas pārliecināties, vai tiešām brīnums noticis un desmitiem gadu solītais izpildīts, bet tālākajā septiņu kilometru posmā līdz Zentenei – nevienas automašīnas. Protams, tā tikai sagadījās, jo Zentenes iedzīvotājiem, lai uz kuru pusi brauktu, visur ir tikai grantētais ceļš zem kājām, tāpēc visas sarunas par un ap pagasta un novada attīstību arī ir atdūrušās pie zīmīgā jautājuma – kad būs asfalts?

Protams, Cēres gadījums ir īpašs – tā kā šajā vietā ir valstij un uzņēmējiem piederoši karjeri, asfalta ierīkošana būtu bijusi goda lieta jau labi sen, jo gadu desmitiem šis vietas cilvēkus spīdzinājis smago automašīnu pārspēks, attīstot citas pilsētas un novadus. Un patiesībā ikvienā vietā, kur kurjeru izstrāde vai materiāla izvešana notiek blakus dzīvojamām mājām, asfaltam jābūt obligāti!…

Tieši šis smagās tehnikas pārspēks ir licis pacelt balsi arī lesteniekiem, kas savu ceļu arī ir gaidījuši gadiem. Tā vietā bijuši tikai solījumi – pašvaldība solījusi, ka par to cīnīsies, bet valsts, ka būs programmas – 2009. gada teritoriālajai reformai par godu, nākamā – lauksaimniekiem uz fermām, tad – Lestenes baznīcai un vēl citos ietvaros, bet… kā nav – tā nav. Un, ziniet, taisnība ir iedzīvotājiem, kas saka, ka viņiem ir gluži vienalga, vai tas ir valsts, vai pašvaldībai piederošs ceļš un vai tā ir valsts, vai pašvaldības nespēja to nokārtot, jo viņu un bērnu mūžs paiet bez kārtīga ceļa, un tas esot galvenais. Un tāpat jūtas arī jaunsātnieki, kam arī nav savienojuma līdz asfaltam, jo, kā viņi paši saka, –  šī vieta nav bijusi interesanta ne valstij, ne pašvaldībai, lai situāciju uzlabotu. Un kurš zina, cik daudz lestenieku, jaunsātnieku un zentenieku būtu palikuši savā pagastā, savā novadā dzīvot, ja viņiem būtu labs ceļš uz mājām?! Un attiecīgi skolēnu skolās un dalībnieku kultūras namos?!

Jo mēs visi zinām, ko dod labs ceļš. Un tas ir stāsts par ceļu no Grenčiem uz Zemīti un tālāk līdz pat Kuldīgai. Jaunizbūvētā ceļa malās viena pēc otras savu produkciju piedāvā zemnieku saimniecības, kas nekautrējas aicināt savā pagalmā un piedāvā to, ko pašas saražojušas, un ļaudis atsaucas – labprāt pērk puķu stādus, dārzeņus, vīnu un dažādus našķus – labi kā pircējiem, tā – pārdevējiem. Protams, ja salīdzinātu grantētā ceļa laikus un šodienu, automašīnu daudzums noteikti pieaudzis par divām trešdaļām, kas varētu arī kādam nepatikt, bet – kas zina, kāda attīstību vēl tas šai vietā varētu radīt, jo ceļš tā ir kustība, un to neviens nevar noliegt.

Un te gribas teikt – varbūt ir laiks pašvaldībai sasparoties, pārņemt savā īpašumā Lestenes ceļu un noasfaltēt, kā to citas pašvaldības Latvijā jau ir izdarījušas jau labi sen. Un nebūt ne tās bagātākās… Varbūt var atrast Lestenē degradētu teritoriju un sadarbībā ar kādu vietējo uzņēmēju izmantot to Eiropas projektu naudu, kuru visdrīzāk nebūs jēgas ieguldīt Melnezera ielas 1 atjaunošanā, un noasfaltēt kaut posmu, bet vēl kādam piesaistīt Lauku atbalsta dienesta finansējumu – arī tā novadi ir rīkojušies. Un nav šaubu – šo ceļu noteikti izmantos, nevis kā 2017. gadā ekspluatācijā nodoto Purva ielu Tukumā, kurai tikai gaidāms pielietojums nākotnē, vai daudz aprunāto Pārupes ielu… Labas ielas un ceļi – tas prieks, bet – vai mēs ko tādu varam atļauties?! Lūk – jautājums. Tāpat kā – vai pašvaldība var atļauties nedomāt par Jaunsātiem, Lesteni un Zenteni?